Savācis bagātīgu augu, augšņu un ūdens kolekciju, aizlidoju atpakaļ pie raķetes. Arī Onarioss bija atgriezies. Kopā iegājām atpakaļ raķetē. Atkal sīca vakuumsūkņi, izsūkdami svešo atmosfēru, tad šņāca mūsu gaiss, un mēs varējām novilkt skafandrus.
– Cik tur ārā viss ir maigs, košs un spilgts! – teica Onarioss.
– Varbūt tāpēc, ka neesam redzējuši zaļumus kopš Lukrēcija, pusotru gadu.
– Varbūt, – atteica Onarioss, – bet man šī planēta liekas ļoti skaista un jauka. Ar kādu baudu es noņemtu tur skafandru!
Leons tikmēr bija izmērījis atmosfēras spiedienu. Tas bija pašreiz 831 mm dzīvsudraba stabiņa.
Mēs sākām analizēt iegūtos paraugus. Es konstatēju, ka vismaz šajā apvidū nav it nekādu dzīvnieku uz sauszemes. Toties augu valsts bija jo bagātāka. Te bija visdažādākie augi. Katrā ziņā augu valsts te nebija nabagāka kā uz Zemes. Tie visi, tāpat kā uz Zemes, bāzējās uz hlorofila.
– Septiņdesmit procentu skābekļa! – Onarioss no laboratorijas stūra sauca.
Mūsu istabas tagad bija apgāztas uz sāniem, un grīda bija pilnīgi jauna – par to bija pārvērtusies viena no sienām. Mēs tikai pārkārtojām mēbeles un citu iekārtu. Šiem trīsreiztrīsreiztrīs metru kubikiem bija pilnīgi vienalga, kura šķautne bija grīda, kura griesti.
– Kas septiņdesmit procentu? – es nesapratu.
– Atmosfērā! – Onarioss bija neizsakāmi priecīgs. – Buenosa atmosfērā! Man šķiet, mēs tomēr varēsim noņemt skafandrus.
– Jā, – arī es, protams, biju priecīgs. – Un pārējā daļa? Indīgu savienojumu nav?
– Tūlīt pārbaudīsim. Tu pārbaudi mikroorganismus.
Vairākas dienas mēs apstrādājām iegūtos materiālus, kā arī tos, ko mums piegādāja Leons un Harvejs. Izrādījās, ka Buenosa atmosfērā 71 procents ir skābekļa, 25% slāpekļa, 0,9% ogļskābās gāzes, un atlikušie trīs procenti – dažādi nekaitīgi savienojumi. Lai arī kā Onarioss centās konstatēt kaut visniecīgāko kādas indīgas gāzes daļu, taču atmosfēra bija ideāli tīra.
– Tā ir derīga elpošanai! – Onarioss paziņoja. – Vēl derīgāka nekā Zemes atmosfēra. Patiešām «Buenos Aires» – «Labais Gaiss» [11] !
Vairākas dienas es meklēju mikroorganismus, bet to nebija. Uz sauszemes vispār nebija nekādu dzīvnieku. Vienīgi nekaitīgi augi. Un dažus, man šķiet, nekas nevarētu kavēt arī apēst.
– Šī planēta taču ir mums kā radīta, – smējās Harvejs.
Sevišķi liels bija visu pārsteigums, kad es pavēstīju, ka jūra esot milzīgs zupas katls. Tiešām, jūras ūdenī bija izšķīdis liels daudzums dažādu olbaltumvielu, ar kurām barojās daudzi mikroorganismi. Jā, ūdenī tie bija. Un pie tam tik lielā daudzumā, ka man šķita neiespējami to dzert. Upes ūdens gan par laimi bija tīrāks. Tajā nebija ne izšķīdušo olbaltumvielu, ne tāda daudzuma mikroorganismu. Tie tur bija, bet nedaudz. Visi mira jau pie 90 grādu karstuma un gāja bojā jau visvienkāršāko medikamentu iedarbībā. Kādas slimības viņi spēja izraisīt, to es nezināju, bet šķita, ka nekādas. Ļaunākajā gadījumā, apēduši tos, mēs viņus sagremojām, jo vairums viņu nepanesa kuņģa sulu.
Leons mērīja gaisa temperatūru. Šajās dienās tā vidēji bija dienā 34 grādi, naktī 15–16 grādi. Onarioss mums sagādāja vēl vienu patīkamu pārsteigumu. Tas bija: izpētījis ūdens sastāvu upē, viņš konstatēja, ka tur ir četrreiz mazāks smagā ūdens procents nekā uz Zemes.
– Tas taču ir īsts dzīvības ūdens! – es iesaucos.
– Jā, – Harvejs atkārtoja, – planēta kā radīta mums.
– Paklau, – es teicu, – iziesim visi četri pastaigāties laukā bez skafandriem!
– Lieliski, – atsaucās Harvejs.
Mēs tūlīt iegājām izejas kamerā. Harvejs atvēra durvis bez vakuumsūkņiem. Mēs pirmoreiz spērām kāju uz Buenosa bez skafandriem. Sākumā gan bija tā kā baisi – bet ja nu tomēr kāda indīga viela? Vai arī nāvējošs vīruss? Bet nekas nenotika. Mēs brīvi ieelpojām Buenosa neparasti svaigo gaisu, kas oda kaut kā dīvaini. Tā bija kādas nekaitīgas gāzes smaka. Elpot bija neparasti viegli. Mēs ar pūlēm bridām pa elastīgo mežu-zāli un smējāmies aiz prieka.
Pēc tam mēs atgriezāmies raķetē.
– Ziniet, – es kļuvu domīgs un teicu. – Mēs tomēr rīkojāmies ārkārtīgi muļķīgi!
– Nu? – Onarioss uztraucās.
– Kāpēc mums piesārņot šejienes ideāli tīro gaisu ar mūsu baciļiem? Varbūt tie te savairosies drausmīgā daudzumā?
– Osvaldo, – Onarioss iebilda, – tu taču pats zini, ka mūsu raķete tika ideāli dezinficēta un ka vispār te nevarēja būt nekādi mikrobi.
– Jā, bet ja nu tomēr? Labāk vēlreiz dezinficēt visu.
Un veselu dienu mēs karojām ar mikrobiem, kuru varbūt nemaz nebija. Mēs iznīcinājām tos ar visiem līdzekļiem, kādi vien bija mūsu rokās. Tie bija vareni līdzekļi, ko zinātne bija radījusi kosmiskās ēras piecos gadsimtos.
– Man šķiet, ir nepiedodama nelietība dzīvot te, šajos divdesmit septiņu kubikmetru kubikos, kad visapkārt paveras tāds plašums, daudz vairāk piemērots dzīvei nekā šie kubiki, – teica Harvejs.
Mēs nolēmām uzbūvēt māju manis toreiz redzētā meža malā un dzīvot tur, bet pagaidām ielaidām svešo, bet derīgo atmosfēru visās raķetes telpās.
