– Ap 90 procentu virsmas klāj okeāns, kas noteikti sastāv no ūdens, bet sauszemes daļā zaļie augi! – Onarioss papildina, atraudamies no teleskopa. – Atmosfērā sastopami mākoņi, kas sastāv no ūdens tvaikiem!

Harvejs viņos neklausās, viņš koda lūpas, ieķēries vadītāja rokturos.

– Kad nogāzīsimies, varēsiet konstatēt virsmas blīvumu, – viņš izgrūž.

– Vai pilsētas neredz? – Leons smejas Onariosam, bet tas pievēršas man:

– Nu, arģentīnieti? Kā sauksim planētu? Nevar taču to vienmēr dēvēt par Ā-lambda-trīs.

Piemirsu jums pastāstīt, ka mani bija iesaukuši par «arģentīnieti», jo es reiz viņiem izstāstīju, ka mans tēva vectēvs atbrauca uz Teriusu no Argentīnas.

– Ziniet, – es iesaucos. – Sauksim to mūsu senās galvaspilsētas vārdā, Buenosairesas vārdā!

– Lieliski! Sauksim planētu par Buenosu! – atsaucās Leons. – Uzmanību, sākas nosēšanās uz Buenosa, bijušās planētas A-lambda-3.

Harvejs koda lūpas un nesmejas. Bet mēs esam tik pārliecināti, ka viņš nosēdīsies veiksmīgi, un smejamies vienā laidā.

Bet Buenoss uz ekrāniem aug. Divdesmit tūkstoši, desmit tūkstoši, pieci tūkstoši kilometru. Nu jau attālums netverami pārvērties par augstumu. Augstums divtūkstoš kilometru. Anihilatori rēc, tiem ne vien jābremzē mūsu inerce, bet arī jāpretojas Buenosa pievilkšanas spēkam. Mēs krītam uz Buenosu. Augstums tūkstoš kilometru. Harvejs nostabilizē raķeti. Mēs nebeidzami krītam. Pieci simti kilometru. Jau pirmās retinātās gāzes. Trīssimt kilometru. Mēs krītam. Mūsu smiekli ir apklusuši. Divi simti, pusotra simta. Anihilators ierēcas, it kā saprazdams, ka drīz viņam jāapklust uz ilgiem laikiem. Augstums simt kilometru. Mēs joprojām krītam. Anihilators raustās, un arī raķete raustās, te palielinādama mūsu svaru turpat četras reizes, te atstādama mūs karājoties virs grīdas. Augstums piecdesmit kilometru. Anihilators apraujas. Sākas nosēšanās.

Harvejs ieslēdz reaktīvos dzinējus un sagriež raķeti, tā lido slīpi lejup. Mēs meklējam sauszemi, jo zem mums ir okeāns. Tur viņa ir, zaļa zeme! Mēs, šķiet, nosēdīsimies uz paša krasta.

– Tas ir labi, – kliedz Onarioss – būs pieejams kā okeāns, tā kontinents.

Bet raķete lido nevienmērīgi, svaidās atmosfērā, jo trīs dzinēji nespēj nodrošināt tai stabilitāti. Mēs streipuļojam pa kabīnēm.

– Piesprādzēties! – kliedz Harvejs cauri reaktīvo dzinēju rēkoņai.

Mēs iekrītam krēslos un piesprādzējamies. Raķete svaidās, uz ekrāniem zib zili un zaļi plankumi. Es redzu Harveja sasprindzināto seju. Rokas ieķērušās dzinēju griezējos, bet kājas lēkā pa jaudas pedāļiem.

Augstums desmit kilometru. Bet te negaidot sākas kaut kāda vētru josla. Nezin no kurienes izpeld mākoņi un aizsedz ekrānus. Raķete pārmet kūleni un ar smailo galu, kurā atrodamies mēs, pa priekšu šaujas pret planētu.

Harvejs iekliedzas, pār viņa seju līst sviedri, zobi ir neganti sakosti, mati izspūruši. Mūsu piectūkstoš tonnas gāžas uz Buenosu. Es redzu izbiedētās Leona un Onariosa sejas un nešaubos, ka tāda pat ir arī mana seja. Harvejs mežonīgi griež divus kloķus, tad ar visu spēku spiež jaudas pedāli. Motori ierēcas sāpīgi kā ievainoti lauvas un rauj raķeti sāņus ar tādu spēku, ka mums siksnas iegriežas miesās un asinis tiek sastūķētas galvās. Šķiet, Harvejs tūliņ zaudēs samaņu, bet viņš atkal neganti griež kloķus. Raķeti atkal parauj, un uz ekrāniem atkal iznirst zeme, pārsteidzoši tuvu. Augstums divi kilometri. Raķete šaujas lejup kaut kā sāniski un nepiedodami ātri. Harvejs atkal griež kloķus. Motori atkal neganti aizrēcas, un raķete traucas slīpi augšup, tad Harveja kāja atlaiž pedāļus, motori pieklust, raķete krīt, Harvejs atkal griež kloķus. Kā gan viņš tādā ātrumā var apjēgt, uz kuru pusi tie jāgriež? Bet viņš, šķiet, zina.

Motori dūc, bremzēdami, raķete krīt gandrīz taisni. Spēcīgs trieciens no apakšas, un mēs atsitamies pret saviem krēsliem. Mūsu piectūkstoš tonnas ir pieskārušās zemei. Bet tā izslīd mums no apakšas, un mēs atkal krītam – šoreiz uz sāniem. Četrdesmit metru augstais tornis nespēj nostāvēt uz gala, tas gāžas. Harvejs izgrūž lāstu un griež kloķi tik zibenīgi, ka es pat vairs nesaskatu viņa pirkstus. Tad spiež uz pedāļa tik stipri, tas ieslīd tik dziļi, kamēr kāja atduras pret grīdu. Viens no dzinējiem burtiski iekaucas. Spēcīgs rāviens uz augšu, tad Harvejs atlaiž pedāli, motors pieklust, mēs sāniski gāžamies un atsitamies pret zemi. Plīst stikli, un Harvejs paliek bezspēcīgi karājoties siksnās.

<p id="AutBody_0_toc164339255">4. nodaļa, kurā stāstīts par to, ko mēs darījām pēc tam, kad bijām nosēdušies uz Buenosa</p>

– Tas nav nekas bīstams, – es teicu, kad biju atbrīvojies no siksnām un uzstādījis diagnozi. – Spēku zaudēšana no pārpūlēšanās.

Mēs izņēmām Harveju no siksnām, un es iešļircināju viņam kaut ko uzmundrinošu, neatceros vairs, ko. Harvejs tūlīt atjēdzās un pasmaidīja.

– Nu, puiši, – viņš teica, – mūsu piectūkstoš tonnas dzīvas?

– Dzīvas, – es atsaucos, – malacis, Harvej! Neviens no mums nosēšanos tā nepaveiktu kā tu.

Harvejs pasmaidīja.

Перейти на страницу:

Похожие книги