Es pamodos slapjš no galvas līdz kājām aukstos sviedros, drebēju, un mana sirds briesmīgi dauzījās. Aizmigt vairs nespēju, manā priekšā visu laiku rēgojās Amintas un Harveja sejas. Nākošajā dienā jutos kā sadauzīts, mani bija pārņēmis nāvīgs nogurums. Strādāt nespēju. Par sapni nevienam nestāstīju. Leons un Onarioss pamanīja manu vājumu un nolika gulēt. Izmērīju temperatūru. Tā bija trīsdesmit deviņi. Acīm redzot biju saaukstējies, slapjš būdams pēc vētras. Parakstīju sev zāles, un Onarioss atkal sāka mani durstīt. Ar bailēm gaidīju vakaru, un manas bailes nebija veltas – naktī viņi atnāca atkal. Harvejs visu laiku atkārtoja «nolādēts!», bet Aminta maigi raudzījās te uz mani, te uz Harveju, it kā nespēdama izšķirties. Beigās viņa izvēlējās Harveju, jo viņi abi bija miruši, bet es biju dzīvs.
Mani murgi tagad atkārtojās katru nakti. Daudzi no tiem bija vēl daudz briesmīgāki un dīvaināki par to pirmo, bet tie nav palikuši man atmiņā, jo vēlāk vienīgi tajā pirmajā es saskatīju pravietojumu. Tiesa, tolaik es to pirmo sapni neizšķīru no pārējiem, bet tikai vēlāk. Kad sākās dīvainie notikumi, man tas bieži nāca atmiņā un cieši sasaistījās ar tiem.
No saaukstēšanās es tiku vaļā viegli, bet murgi mani neatstāja ilgi. Nervi bija riebīgi saspīlēti, es iztrūkos no katra nieka. Reizēm pat viss sajuka kopā – murgi un īstenība, un es nespēju vairs tos atšķirt. Cik gan maza starpība ir starp mūsu iedomām un īstenību!
Pats biju ārsts un sistemātiski lietoju dažādus nervus nomierinošus līdzekļus. Tomēr atgriezos normālā stāvoklī tikai pēc kādām desmit dienām. Pa šo laiku mēs salabojām savu māju un turpinājām Buenosa pētīšanas darbu. Mums tagad bija visai mazas izredzes pacelties no Buenosa. Raķešu būvē vienīgi Leons kaut cik sajēdza. Nolēmām pabeigt Buenosa pētīšanu un tad trijatā ķerties pie raķetes, kas pēc vētras bija dziļi ieputināta smiltīs. Lai nu kā, vajadzēja taču vismaz mēģināt to saremontēt.
Pa šo laiku, kamēr mani mocīja murgi, es centos katru brīdi ar kaut ko aizpildīt, lai nepaliktu vienatnē ar savām ilūzijām un domām. Ja manu laiku neaizņēma darbs, es lasīju. Izlasīju kādu biezu veclaiku grāmatu. Tajā bija stāstīts par kādu vēl pirmskosmiskā laikmeta meiteni Dženiju, kas neatlaidīgi cīnījās par saviem uzskatiem, saviem ideāliem un savu mīlestību. Viņai uzmācās, jo viņa bija skaista, viņu ienīda, jo viņa nedomāja tā kā visi, viņu apskauda, jo viņa bija laimīga. Bet viņas mīļotais krita karā, viņai uzbruka ticības fanātiķi, jo viņa neticēja tam, ko tie sludināja, tie izdzina viņu no tēva mājām, un rupjā dzīve viņu salauza.
Grāmata bija uzrakstīta skaisti un emocionāli, bet toreiz, kad mana uztvere bija sevišķi jūtīga, es daudz stiprāk visu pārdzīvoju, – arī grāmatas varoņu likteņus. Es Dženijas likteni izjutu tā, it kā viņa visu laiku dzīvotu man blakus, it kā es pats savām acīm redzētu viņas dzīvi. Un man cieši atmiņā iegūlās viņas tēls, vienkāršās, maigās, dzīvespriecīgās meitenes tēls, kuru rupjā dzīve salauza, meitenes, kura bija jautra un skaista, kura mācēja mīlēt, kura mīlēja dzīvi, savu Roju un cilvēkus.
Es vēl ilgi paliku šīs izlasītās grāmatas iespaidā un piespiedu arī Leonu un Onariosu to izlasīt. Pagāja pēc vētras kādas divas nedēļas. Pēc pārciestās nervu slimības tagad jau jutos spirgts un vesels. Nekas mani vairs nemocīja. Varēju brīvi strādāt. Reiz ar mūsu otro «Jotu» atgriezos no izlūklidojuma.
Lidoju pavisam zemu, jo bija jau klāt mūsu māja un es gatavojos nosēsties. Lidoju paralēli jūras krastam, pamazām samazinot augstumu.
Pēkšņi pamanīju smiltīs guļam kādu cilvēka ķermeni. Strauji sagriezu «Jotu» un nolaidos netālu no cilvēka līķa. Tas gulēja pašā ūdens malā, tā sānus un kājas apskaloja viļņi. Viņš gulēja ar seju smiltīs, taču es viņu pazinu un nodrebēju. Tas bija Harvejs, par to nevarēja būt šaubu. Tas bija viņa stāvs un viņa drēbes. Es steidzīgi pieskrēju viņam klāt un apvēlu uz muguras. Mani uzreiz pārsteidza līķa apbrīnojami svaigā sejas āda. Viņš nemaz neizskatījās pēc slīkoņa, kas divas nedēļas nogulējis ūdenī. Man šķita, ka Harvejs šeit guļ vienīgi tāpēc, ka atnācis izpeldēties un nejauši aizsnaudies. Pat viņa mati šķita tikai nepieglausti pēc peldes. Pateicos liktenim, ka tas vismaz Harveja līķi atgādājis mums apbedīšanai, un gribēju aiznest to uz māju, kas no šejienes bija ne vairāk kā puskilometra attālumā.
Noliecos jau, lai saņemtu līķi, kad piepeši ieraudzīju, ka Harveja krūtis cilājas. Pārsteigumā pat atsēdos smiltīs. Jā, es nebiju kļūdījies – Harvejs elpoja dziļi un mierīgi, un es brīnījos, ka nebiju to ievērojis agrāk. Bet toreiz viņš arī neelpoja. Vismaz tik spēcīgi ne.
Mani pārņēma spējš prieks. Tātad Harvejs ir dzīvs, un mans nervu šoks ir bijis par velti. Prieka uzplūdumā satvēru Harveju aiz pleciem un no visa spēka sapurināju.
