– Attālums divi simti desmit. Augstums deviņi. Nolādēts, te ir vēl stiprākas aukas… Velk uz sāniem. Attālums divi simti, augstums… Nolādēts! – viņš piepeši iebrēcās. – Ā-ā-ā! – Harveja balss noskanēja arvien tālāka un tālāka, līdz izzuda, it kā viņš būtu attālinājies no mikrofona.
Mēs pielēcām kājās un uztraukti pūlējāmies noskaņot vilni, lai atkal sadzirdētu Harveja balsi. Taču tukšajā ēterā bija dzirdami tikai svilpieni un sprakšķi. Tikai pēc dažām minūtēm mēs atrāvāmies no aparāta un saskatījāmies. Bija pagājušas tikai septiņpadsmit Buenosa dienas, kopš gāja bojā Aminta, un nu arī Harveja vairs nebija. Mēs palikām trīs: Leons, Onarioss un es. Trīs. Bet kādreiz bijām pieci. Amintas līķis, palagā ietīts, ceļo izplatījumā ar milzīgu ātrumu, bet Harvejs no deviņu kilometru augstuma iegāzies okeānā. Okeānā, kura ūdens atgādina barojošu olbaltumvielu buljonu, kādā pirms miljardiem gadu uz Zemes radās pirmās dzīvības formas. Šeit ir dzīvība, nav dzīvnieku, bet ir buljons, un šis buljons tagad apēda Harveju. Kāpēc gan jāmirst tieši maniem vislabākajiem draugiem? Un kas vēl sagaida mūs, pārējos? Cik ilgi dzīvošu es pats?
Pa to laiku vētra bija klāt arī pie mums. Uzdrāzusies viesuļvētra uzreiz norāva mūsu būdiņai jumtu un pietrieca mājiņu pilnu ar ūdeni un smiltīm. Ūdens šāvās pa gaisu milzu šaltīm, un mēs pat nevarējām noteikt, vai tas nāk no mākoņiem, vai arī viesulis nes to līdzi no jūras. Kāpu smiltis sajaucās ar ūdeni un gāzās pār mums. Mēs sēdējām sakņupuši kaktos, aizseguši sejas ar piedurknēm, lai viss nepieietu pilns ar smiltīm. Drausmīgais vējš cēla augšā un aizrāva projām pat lielākas lietiņas, caur tā briesmīgajiem auriem mēs dzirdējām kokus lūstam abpus upei. Smiltis un ūdens šāvās pa gaisu, nekur nepiestādams, un grūti bija noteikt, kā atmosfērā ir vairāk – gaisa, smilšu vai ūdens. Tikai tagad mēs sapratām, kā jutās Harvejs pirms piecpadsmit minūtēm.
Pēc minūtēm desmit vētra bija pāri. Sākās pamatīgas lietus gāzes. Mūsu vaļējās istabas grīda pludoja, mēs bijām slapji līdz pēdējai vīlītei. Tad lietus pārstāja, viesuļvētra bija garām, palika tikai necaurredzama, drēgna migla. Saules nebija, tikai asiņains plankums pie debesīm.
Mēs izlīdām no saviem kaktiem. No mums straumēm plūda ūdens. Apģērbs bija pilns ar slapjiem smilšu graudiņiem, mati tāpat. Grīda un galds izskatījās kā jūrmalas liedags. Tos klāja centimetrus trīs bieza smilšu kārta. Nopurinājušies izgājām laukā. Pietika atiet desmit soļus vienam no otra, lai vairs neredzētu cits citu. Nolēmām, ka tādā miglā, kad nevar lāgā saskatīt otru istabas sienu, nav nekāda strādāšana, un nogaidījām, kad izklīdīs migla. Bija vēsi, jo apģērbi bija pilni ūdens, bet saule lāgā nesildīja. Noģērbāmies un izgriezām drēbes.
Migla izklīda pēc stundām divām. Atkal atspīdēja saulīte. Nu mēs varējām saskatīt vētras postījumus. Mūsu jumts bija sadragāts un tā daļas izmētātas pa visu apkārtni. Zāle bija tikpat zaļa kā agrāk, jo smiltis bija ieskalotas tajā līdz zemei. Daba izskatījās vēl svaigāka nekā pirms vētras. Vienīgi upē ūdens bija duļķaināks nekā parasti. Kāpām tagad bija pavisam savādāks izskats nekā agrāk.
Vispirms mēs salasījām visas izmētātās lietas un izmēzām no istabas vismaz kubikmetru smilts. No mājas ārpuses pie sienām bija sanestas veselas smilšu kupenas. Mēs tās izlīdzinājām, un tagad ap mūsu māju bija smilšu laukumiņš. Sakārtojām istabu un mūsu segas noņēmām no kokiem mežā. Daudz kas bija arī pazudis.
Vakarā, kad devāmies gulēt, miegs nenāca, kaut arī bijām stipri noguruši. Harveja tukšā gulta mums pastāvīgi viņu atgādināja. Kad beidzot aizmigu, redzēju dīvainu sapni. Ja es būtu māņticīgs, tad varbūt rastu kādu sakaru starp to un turpmākajiem notikumiem. Katrā ziņā vēlāk es to bieži atcerējos, un reizēm tas man izlikās kā pārdabisku spēku pravietojums. Zinātniski tas, protams, uzskatāms par produktu, ko radījušas pēc Harveja zaudējuma un vētras satrauktās smadzenes.
Es sapņoju, ka stāvu liela spoguļa priekšā. Raudzījos sevī un nevarēju sevi pazīt. Tad briesmīgi pārbijos ieraudzījis, ka man pretim raugās Harvejs. Viņš smējās un visu laiku atkārtoja «nolādēts!», bet bija briesmīgs. Es gribēju aizbēgt, bet viņš nāca man virsū. Viņš neko īpašu nedarīja, bet bija briesmīgs, jo nelikās īsts. Viņš patiesībā bija mans spoguļattēls. Tad viņi bija divi, abi vienādi un baismīgi, abi mani lenca. Nē, viņi tomēr nebija Harveji. Tās bija Amintas. Nu jau viņu bija vesels pulks man visās pusēs. Es gribēju aizbēgt, bet atdūros pret spoguļiem. Amintu nebija, bija mani spoguļattēli. Bet viņi šķobījās un ņirdza, un es vai zaudēju prātu aiz bailēm. Viņu sejas es vairs neredzēju, to vairs nebija, bija spoguļi, kas gaudoja kā vētra. Bet viņi, kurus es vairs nespēju redzēt, raudzījās uz mani no daudziem spoguļiem un šķobījās. Tur viņi bija, Harveji, Amintas, un vēl Augustino; viņos bija pārvērties mans spoguļattēls. Es šausmīgās nāves bailēs skrēju projām, meklēt savu spoguļattēlu, un viņi mani nekavēja, jo nebija īsti; viņi bija tikai attēli.
