– Es nekad nespētu tā izkalkulēt programmu, tik ātri noteikt visas planētas koordinātes un… nu, kā to sauc… vispār datus. Es nespētu veikt pat visvienkāršāko ķirurģisko operāciju, un bioloģija man ir…
– Labi, pietiek, Harvej, – es viņu smiedamies pārtraucu. – Šodien tu esi mūsu varonis! Spiežu tavu spalvaino roku!
Mēs dedzīgi paspiedām viens otram roku, un Harvejs pievērsās izdauzītajiem ekrāniem, kas glūnēja uz mums akli un bezspēcīgi.
– Nolādēts, tomēr saplīsa! – Harvejs norūca.
– Vai iziet no kuģa var? – Onarioss jautāja. – Jānoņem atmosfēras paraugi.
– Jā, – es arī gribēju ķerties pie saviem pienākumiem un dabūt šejienes augus un dzīvniekus, ja tādi te būtu.
Harvejs devās pārbaudīt, vai izejas kamera darbojas.
– Sagatavojieties, – pēc brīža noteica skaļrunī viņa balss.
Mēs ar Onariosu uzvilkām skafandrus. Tad lēniem, smagiem un neveikliem soļiem iegājām izejas kamerā. Sāka darboties vakuumsūkņi. Tad atvērās ārdurvis. Tā kā raķete gulēja uz sāniem, mums vajadzēja līšus izlīst pa apgāztajām durvīm.
Vai varat iedomāties, ko izjūt astronauts [10] , kas pirmoreiz sper kāju uz svešas planētas? Man uznāca bērnišķīgi untumi, un es par katru cenu gribēju pirmais uzkāpt uz Buenosa zemes. Onarioss to, dusmīgi krekšķēdams, man tomēr atļāva.
Kāda sajūsma pārņēma mani, kad mana, skafandra zābakā tērptā, kāja skāra raķetes tuvumā apsvilināto zāli! Jā, tā bija zāle, zaļa, kā jau parasti, un es tūliņ noliecos, lai norautu dažus tās paraugus. Tā bija līdzīga mūsu zālei, protams, stiebriem bija dažas īpatnējas formas. Tālāk, kur to nebija skārusi dzinēju uguns, tā viscaur sasniedza pusmetra augstumu. Apskatījis rūpīgāk stiebru paraugus, es konstatēju, ka tas drīzāk ir mežs, nekā zāle. Stiebri atgādināja zaļus kokus. Kāti bija zaļi, lokani, elastīgi, un sasniedza centimetra resnumu. Koki, protams, tie nebija, kaut arī viņiem bija zaļš stumbrs un gaišāki zaļa lapotne, kas sastāvēja no smalkām skarām.
Es apskatījos apkārt. Šāds zāle-mežs te auga vairākus kilometrus visapkārt. Varēja nomanīt, ka zeme te sliecas uz vienu pusi slīpi. Lejā acīm redzot bija jūra, kaut gan redzēt to nevarēja, tā slēpās aiz kāpām, kas sastāvēja no kailām smiltīm. Otrā pusē pacēlās kaut kāda plakankalne, kas bija apaugusi vairs ne ar šo zāli-mežu, bet ar kaut ko citu, ar ko īsti, to nevarēja saskatīt. Vienā pusē plakankalne piegāja stipri tuvu jūrai vai, faktiski, kāpām. Tur auga vai vismaz atradās kaut kas zilgans.
– Es aizlidošu uz plakankalni, – es teicu Onariosam.
Mēs sarunājāmies pa radio, un mūsu sarunu uztvēra arī Harvejs raķetē. Man ausīs visu laiku skanēja klusi pīkstieni, pēc kuriem Harvejs varēja pārliecināties, ka sakari nav pārtrūkuši arī tad, ja mēs neko nerunājām.
– Es pameklēšu jūru, – teica Onarioss.
– Paņem dažus ūdens paraugus priekš manis, – es teicu. – Es paņemšu grunts paraugus tev.
Mēs ieslēdzām mazos dzinējus, kas bija piestiprināti mums uz muguras, un aizlidojām katrs uz savu pusi. Augstiene bija klāta krūmiem. Dīvainā zāle te auga tikai klajumos. Krūmi sasniedza pusotra vai divu metru augstumu un bija necaurbrienami, – neiedomājami biezi saauguši. Es labu laiku lidinājos virs tiem, taču neatradu vietu, kur būtu kaut cik liels klajums. Nolauzu dažus paraugus no krūmu asajiem un elastīgajiem zariem, un tad aizlidoju uz vietu, kur plakankalne tuvojās jūrai.
Skatu aizsedza liels mežs. Tas bija īsts mežs, koki garumā sasniedza desmit un vairāk metru. Tiem bija skaisti, vienādi slaidi un gludi stumbri, klāti it kā zvīņām. Mežā auga tikai vienas sugas koki. Lapotne tiem sākās tikai septiņu metru augstumā. To zariem vietvietām bija apaļīgi, koši zaļi un dzelteni izaugumi. Paņēmu paraugus un, pacēlies augstāk, pārlidoju mežu. Jo dziļāk tajā, jo koki bija augstāki. Tagad tie jau sasniedza divdesmit metrus, bet viens otrs pat trīsdesmit. Viņu stumbri, šķiet, būtu lielisks būvmateriāls. Nolaidos zem lapotnes, kas sastāvēja no garām un šaurām lapām, un aplūkoju pamežu. Te bija kaut kādi mētrāji ar zilganām un violetām ogām.
Pacēlies krietni augstu virs meža, pamanīju jūru. Tā bija tumši violeta, tāpēc, ka debesis šeit bija violetas, it kā pie parastajām debesīm būtu piejaukts kaut kas sarkans. Arī saule bija sarkana. Pamanīju arī gravu, kas šeit pāršķēla augstieni un meža masīvu. Tajā tecēja upe. Paņēmu ūdens paraugus un pievērsos zālei. Šeit tā bija savādāka nekā tur, kur mēs nosēdāmies. Šeit tā sastāvēja no smalksmalkām šķiedriņām, kas bija cieši cita ap citu savijušās un veidoja necaurredzamu centimetrus trīsdesmit biezu paklāju. Es atgūlos šajā zālē un paliku tur šūpojoties, nepieskardamies zemei: tik elastīga bija šī zāle. Pat cauri skafandram es sajutu, cik tā mīksta, maiga un samtaina.
Lai kā es meklēju, nekur neredzēju ne mazāko dzīvnieku pazīmju. To nebija ne gaisā, ne uz zemes, ne apakš zemes. Nebija pat visniecīgāko kukainīšu, lai kā arī es viņus meklēju.
