Mums vēl bija daudz darba, bija jāizpēta visi Buenosa apgabali, Onariosam bija jāsameklē rūdas un citi derīgie izrakteņi, man jāiepazīstas ar visiem augiem un jānosaka to noderīguma pakāpes nākotnes Buenosa saimniecībā. Bet Harvejs domāja, kā izlabot raķeti atpakaļceļam.
– Tas ir milzīgs darbs, – viņš teica. – Es šaubos, vai mēs vispār spēsim to veikt. Ir pilnīgi no jauna jāuzbūvē viens sānu dzinējs, otrs jāsalabo, jo mēs esam to sadragājuši, gāžoties no perpendikulārā stāvokļa, jāsalabo nolaižoties nolauztā raķetes kāja, jāaizlāpa meteorīta izsistais caurums, jāsalabo sprādzienā sabojātās starojuma bruņas un instalācija, kā arī jāatjauno gāžoties sadauzītie televizori. Tas ir milzu darbs. Es vispār negribu to darīt. Šeit ir tik jauki. Planēta ir kā radīta mums. Šeit palikt būtu daudz jaukāk nekā atkal līst kubikveida sprostos. Te ir viss dzīvei nepieciešamais – gaiss un ūdens labāks nekā uz Zemes vai Teriusa. Tev, Osvaldo, ir jāatrod ēdami augi. Trūkst vienīgi dzīvnieku gaļas un meiteņu. Bez tām es pilnīgi nespēju iztikt. Laikam vienīgi viņu dēļ mums tomēr būs jāpošas atpakaļceļā.
Lai nu kā, bet mums šeit būs jāuzturas vismaz pusgads, ko mēs nevēlējāmies pavadīt šaurajos un smacīgajos raķetes kubikos. Tāpēc nolēmām ķerties pie mājas būvēšanas darbiem tūlīt. Māja bija gatava pēc vietējās nedēļas. Tā bija neliela koka būve četriem cilvēkiem, un atradās kilometrus sešus septiņus no raķetes. Mums tas nelikās liels attālums, jo noņēmām nelielos lidaparātus no skafandriem un pārbūvējām piestiprināšanai tieši uz ķermeņa. Uz mājiņu pārvietojām daudzas nepieciešamākās lietas.
Māja atradās lieliskā vietā, upes krastā, metrus divsimt no jūras. Aiz upes pletās mežs, no vienas puses mūsu sētai piekļāvās kāpas, no otras mežiņš, no trešās pletās plašs lauks, klāts vietvietām krūmiem, pārējā daļā ar maigo zāli, kurā atguļoties, mēs nesasniedzām zemi.
Mums bija grūti pierast pie šejienes pusotras reizes garākajām dienām. Te normāli vajadzēja strādāt divdesmit četras stundas un pēc tam divpadsmit stundas gulēt. Mēs arī sākām pie tā pieradināties. Tas bija ērtāk, nekā strādāt te dienā, te naktī. Naktis šeit bija tumšas, kaut gan gandrīz vienmēr spīdēja viens vai otrs mēness, jo abi tie bija stipri mazāki par mūsu Mēnesi, un arī tiem bija fāzes. Bez tam tos bieži aizsedza mākoņi, kas apmēram desmit kilometru augstumā peldēja virs Buenosa.
Tajā Buenosa zonā, kurā mēs bijām nolaidušies, tai laikā bija vasaras sākums, gadalaiks, atbilstošs mūsu Ziemeļu puslodes jūnijam [12] .
Nodzīvojuši uz Buenosa divdesmit Zemes dienas, mēs nolēmām pilnīgi pāriet uz Buenosa kalendāru, tāpēc turpmāk arvien, kad runa būs par dienām, iedomājieties pusotras reizes garākās Buenosa dienas. Stundas gan mēs rēķinājām pa vecam. Pulksteņa rādītājs diennaktī veica trīs riņķus.
Mēs sākām pētīt arvien attālākus apvidus, zīmējām Buenosa karti. Šim nolūkam izmantojām divas nelielas divvietīgas reaktīvās lidmašīnas «Jota», kuru ātrums sasniedza piectūkstoš kilometru stundā. To jaudas pietika, lai divreiz aplidotu tādu planētu kā Buenosu. Šīs «Jotas» bija trīs metrus gari plakani lidaparāti bez spārniem. Spārnu vietā tiem cēlējspēka radīšanai kalpoja pats lidaparāta ķermenis. «Jotas» bija apgādātas ar moderniem antivielas lielgabaliem, kas spēja īsā laikā iznīcināt visšausmīgākos briesmoņus, kādi vien varētu mūs sagaidīt uz svešām planētām.
Harvejs ķērās pie raķetes labošanas darbiem, taču vienam to darīt, kad visapkārt tik daudz interesanta un nepazīstama, viņam negribējās. Reiz arī viņš pateica, ka gribot apskatīties Buenosu, paņēma «Jotu» un aizlidoja.
Pastāvīgus sakarus mēs ar «Jotām» vairs neuzturējām, tāpēc tikai pieslēdzām radiouztvērēju skaļrunim, ar kuru Harvejs bija apgādājis mūsu māju. Stundas divas pēc Harveja aizlidošanas pēkšņi skaļrunī atskanēja viņa balss:
– Nolādētā vētra!
Leons tūlīt metās pie radioaparāta, sameklēja «Jota-1» vilni un jautāja Harvejam, kas par lietu. Harvejs atbildēja negribīgi un dusmīgi.
– Vētra, kaut kāda vētru josla. Mani svaida kā spalviņu. Grūti noturēt līdzsvaru.
Nekādus padomus mēs Harvejam dot nevarējām. Viņš pats bija mehāniķis un labāk par mums pārzināja lidošanas tehniku.
– Koordinātes? – es viņam jautāju.
Harvejs nosauca koordinātes, kas apzīmēja vietu četrsimt kilometrus no mums.
– Augstums divi kilometri, – viņš teica. – Lidoju uz bāzi.
Ēterā skanēja neskaidri sprakšķi, Harveja balss reizēm aizpeldēja it kā tālumā. Pie mums pagaidām bija mierīgi.
– Nolādēts! – Harvejs negaidot iekliedzās. Tad mierīgāk noteica: – Tik tikko neapgāzos. Uzņemu augstumu, varbūt būs mierīgāk.
Pie mums joprojām bija mierīgi, bet Harveja tuvumā acīm redzot plosījās stipra vētra. Mēs sākām visai uztraukties, jo zinājām, cik «Jota» vētrās nestabila. Viņai taču nebija spārnu. Vienīgais glābiņš tur ir ātrums.
– Uzņemu augstumu un ātrumu! – Harvejs teica nedaudz satraukti. Viņa balss skanēja uz vēja auru un lidmašīnas svilpšanas fona. – Būs labi. Gan tikšu mājās!
