Harvejs atvēra acis un labu brīdi stulbi raudzījās manī. Tas vilkās tik ilgi, ka es jau sāku baidīties, ka Harvejs būs zaudējis prātu. Beidzot viņa skatienā pavīdēja apziņas dzirksts, un viņš strauji apskāva mani, iesaukdamies:
– Osvaldo! Tu!
Es apmierināts spiedu viņu un situ uz pleciem. Pēc tam es apklusu, gaidīdams, ka viņš sāks paskaidrot šo dīvaino notikumu, bet viņš klusēja un tikai berzēja ar roku savu pieri. Varēja redzēt, ka viņš pūlas kaut ko atcerēties. Tad viņš jautāja kaut kā savādi un nedroši:
– Vai es biju aizsnaudies?
– Liekas gan, – es atbildēju, domādams, ka viņš veicis garu ceļu šurp un te, mērķi gandrīz sasniedzis, nespēkā pakritis. Tiesa gan, viņš nemaz neizskatījās tāds, it kā būtu ilgi badojies, cīnījies ar nāvi vai cietis slāpes. Viņš bija tikpat dūšīgs kā toreiz, kad pēdējo reizi aizlidoja, un nebija nemaz novājējis.
Harvejs atkal domīgi klusēja. Tad vēlreiz nedroši iejautājās:
– Vai es netiku kritis un sadauzījies? Manas smadzenes nezin kādēļ nestrādā. Es neko neatceros.
Es neatjautu ko atbildēt. Par kādu krišanu viņš runā? Ko viņš neatceras?
Bet Harveja sejā pēkšņi atplaiksnījās prieks un pārsteigums.
– Es taču lidoju. Atceros! Nu es visu atceros!
– Kur lidoji? – es nesapratu.
– Nu, ar «Jotu». Un sākās viesuļvētra, un es nogāzos! Nu es visu atceros! Vai vētra jau pārgājusi?
Viņam tas nāca kā liels atklājums, bet es paraudzījos uz viņu laikam tik savādi, ka viņš apmulsa.
– Kas ir? – viņš jautāja. – Vai tad ilgs laiks pagājis? Bet paklau, mēs taču esam pie mājām. Kā tu mani izglābi, dārgais Osvaldo? – un viņš vēlreiz mani apskāva, kamēr es, neko nesaprazdams, sēdēju, rokas nolaidis. Tas Harveju apmulsināja vēl vairāk.
– Nu saki taču! Cik ilgs laiks pagājis kopš vētras? Kā tu mani izglābi? Kā atgādāji šurp? Vai ar otru «Jotu»? – viņš norādīja uz manu mašīnu, kas stāvēja turpat netālu. – Nu, saki taču!
– Paklau, Harvej, – es nopietni teicu, – nedzen jokus, man tas ir pārāk nozīmīgi, ka tu esi dzīvs. Stāsti, kādā veidā tu izglābies?
– Nu vai zini, Osvaldo! Manuprāt tas, ka es esmu dzīvs, priekš manis ir vēl svarīgāk, nekā priekš tevis! Tāpēc netielējies un stāsti, kā mani izglābi.
– Hm, – es atmetu galvu, – dodu svētu goda vārdu, ka redzu tevi pirmo reizi, kopš toreiz aizlidoji.
– Pie velna! – Harvejs ierēcās smiedamies, un es jutu, ka tas ir vecais Harvejs. – Zvēru, ka pēdējais, ko atceros, ir tas, ka vēlos lejā. Atceros kā lidoju, kā sākās vētra, ka apsviedās «Jota», kā gāzos jūrā no deviņu kilometru augstuma. Ūdeni nesasniedzu, tas ir, neatceros to. Gaiss aizrāva elpu, un es noslāpu. Bet pamodos tikai tavās rokās, un sākumā neko neapjēdzu, pat to ne, kas esmu.
– Hm… – es novilku. – Bet tu taču iegāzies okeānā no deviņu kilometru augstuma divsimt kilometru attālumā no šejienes. Kā tu atpeldēji šurp? Nopeldēji divsimt kilometru? Okeāna dziļums te pārsniedz piecus kilometrus, un nekur nav ne mazākās saliņas. Un vai tad tu peldēji divas šejienes nedēļas? Neiespējami! Kā tev šķiet?
– Trīs vecās nedēļas! – Harvejs iesaucās. – Tik ilgs laiks pagājis kopš vētras? Tiešām, tas ir neiespējami – trīs nedēļas bez samaņas un bez pārtikas pavadīt peldus un veikt šajā laikā divsimt kilometrus tieši vajadzīgajā virzienā! Bez tam kā es nenositos krizdams?
– Tas nu vēl mazākais. Viesulis varēja tevi nest un tad lēnām ielaist ūdenī.
– Paklau, bet varbūt viesulis arī mani atnesa uz šejieni? Tas taču nāca šurp, vai ne?
– Nāca gan, bet kur tu pavadīji šīs divas nedēļas? Un pie tam tu izskaties tāds, it kā būtu katru dienu trīs četras reizes kārtīgi pierijies!
Harvejs paraustīja plecus.
– Lai nu kā, – es teicu, – bet kaut kāds kapteinis Nemo [13] tevi ir izglābis, un tas ir lieliski! Iesim mājās!
Mēs piecēlāmies. Harvejs nopurināja smiltis no sava apģērba. Sākumā viņš nevarēja paiet un streipuļoja, bet vēlāk gāja normāli.
Varat iedomāties Leona un Onariosa prieku, kad viņi ieraudzīja Harveju dzīvu un pie tam veselu. Harveja izglābšanās gadījumam par godu mēs sarīkojām gandrīz vai dzīres. Vakarā lieliski paēdām, tad pie vīna glāzēm apspriedām šo dīvaino gadījumu. Ilgi runājām par to, kas gan galu galā varēja izglābt mūsu Harveju.
– Lai būtu kā būdams, – beidzot secināja Onarioss, – Harveju kaut kas ir izglābis, jo pats viņš izglābties nevarēja. Tas norāda, ka uz planētas eksistē kāds vēl mums nezināms spēks. Tas, ka Harvejs tika izglābts, divas nedēļas uzturēts un nogādāts precīzi vajadzīgajā virzienā divsimt kilometru attālumā, liecina, ka šo darbu ir veikušas kādas saprātīgas būtnes. Droši vien tās eksistē okeānā, jo uz sauszemes mēs vēl neesam konstatējuši nekādus dzīvniekus. Bet okeānu mēs esam izpētījuši nepiedodami maz. Mēs taču neesam tur pat nolaidušies!
Lai nu kā, bet šī «kaut kā» eksistēšana bija faktors, ar ko mēs vairs nevarējām nerēķināties. Tā mēs sēdējām četratā ap galdu, spriedām un sūcām vīnu. Vīns bija labs, pilnīgi attīrīts no indīgajiem piemaisījumiem, kas kādreiz grāva mūsu senču veselību. Nospriedām, ka jāsarīko ekspedīcija okeāna dzīlēs. Jau tuvākajās dienās ar skafandriem nolaidīsimies zem ūdens.
