Taču to izdarīt mēs nepaspējām. Reiz mēs ar Harveju sēdējām un gatavojām skafandru zemūdens ceļam. Onarioss vārīja ēdienu. Leons bija kaut kur aizlidojis ar «Jotu». Bija pagājušas trīs dienas kopš Harveja brīnišķīgās izglābšanās.
– Osvaldo! A, Osvaldo! – ārā atskanēja Leona balss. Tikko kā mēs bijām dzirdējuši nolaižamies «Jotu».
– Kas ir? – es visai negribīgi piecēlos un izgāju ārā.
– Osvaldo! – Leons smiedamies nāca man pretī. – Uzmini, ko es atradu! Neuzminēsi! Visbrīnišķīgāko dzīvās dabas pārstāvi uz šīs planētas.
– Nu? – es ieinteresējos.
– Harveju! Iedomājies, atradu viņu jūrmalā bez samaņas. Vistrakākais ir tas, ka viņš neatceras, kā tur nokļuvis. Viņš vispār neatceras, ka trīs dienas nodzīvoja pie mums. Viņš apgalvo, ka pēdējais, ko atceroties, esot lidojums ar «Jotu». Vai nu viņš dzen jokus, vai sāk jukt prātā. Nevar taču cilvēks aizskriet uz jūrmalu, novelties tur un aizmirst visu!
Klausoties Leona buldurēšanā, es nevarēju saprast, kas tad īsti ir prātā jucis: Harvejs, es vai Leons.
Nepaspēju bilst ne vārda, kad no «Jotas» izlēca Harvejs un, ātri pieskrējis man klāt, sāka mani dedzīgi apkampt.
– Osvaldo! Dārgais draugs! – viņš bija neizsakāmi priecīgs. – Nudien, krītot necerēju vairs tevi sastapt! – Harvejs smējās aiz laimes un skāva mani, bet es stāvēju, rokas nolaidis un apstulbis kā stabs. – Ahā, necerēji vis mani vairs redzēt! – Harvejs smējās, šādi iztulkodams manu apjukumu. – Par mirušu turēji! Nekā nebija, mans puika tik viegli nemirst! Leons apgalvo, ka esot pagājušas trīsarpus nedēļas. Tas ir pamatīgs laiciņš, vai ne? Bet kā es izglābos, to gan es neapjēdzu. Visu šo laiku, šķiet, esmu bijis bez samaņas. Leons saka, ka tu mani esot izglābis. Bet es labi nesapratu, ko viņš tur muldēja.
Leons stāvēja malā un smējās. Es biju kā uz mutes sists, jo pirms pusminūtes taču biju spriedis ar Harveju par skafandra pārveidošanu.
Pēkšņi Leona seja sastinga, smaids pazuda no viņa lūpām; kā paralizēts viņš skatījās kaut kur man aiz muguras. Es nodrebēju nojausmā un atskatījos. Tas Harvejs, ar kuru es biju runājis par skafandru, bija pabāzis galvu pa durvīm, lai paskatītos, kas te notiek. Jaunais Harvejs pacēla galvu un sastinga, sakrampējis savās rokās manus plecus. Abi Harveji apstulbuši vērās viens otrā.
– Kas jums notika? Kāpēc apklusāt? – no istabas atskanēja Onariosa balss. – Ko stāvi kā apburts? – viņš, klāt pienācis, iebikstīja Harveja mugurā un paskatījās tam pār plecu uz mums. Tūlīt arī viņu skāra burvības vara.
– Kas tas tāds? – jaunais Harvejs atlaida mani un pievērsās Leonam.
– Osvaldo, kas tas tāds? – gandrīz tajā pašā mirklī jautāja pirmais Harvejs.
Es atkāpos soli atpakaļ un, neizsakāmi pārsteigts, skatījos pēc kārtas abos Harvejos. Leons blisināja acis un, pēkšņi atcerējies seno kultu, pārmeta krustu. Labu brīdi mēs tā stāvējām, cenzdamies kaut ko saprast, un nespējām izteikt ne vārda.
Harveja vienkāršā dvēsele atjēdzās pirmā. Kaut gan viņam, šķiet, bija jābūt visvairāk pārsteigtam, tomēr viņš pirmais, kaut pagaidām, samierinājās ar to faktu, ka eksistē divi Harveji.
– Hm, – vecais Harvejs iesmējās, – nu, ja jau tā, tad sveiks, mans alter ego! Iesim taču iekšā!
Mēs kaut kā stīvi iegājām istabā. Neviens nebija tik mierīgs, lai apsēstos. Iegājuši istabā, mēs atkal sastingām. Harveji, acis nenovērsdami, skatījās viens otrā.
Pirmais sakustējās Onarioss. Viņš bailīgi piebikstīja man:
– Ieknieb!
Es paklausīju.
– Sāp, – viņš noteica.
Es pasniedzu viņam savu roku, kaut gan tā vēl juta Harveja dedzīgās skavas. Onarioss ieknieba tik stipri, ka es sāpēs atrāvu roku, kurā vēlāk radās zilums.
Mēs visi pēc kārtas pārliecinājāmies, ka nesapņojam. Vienīgi Harvejiem neviens neuzdrošinājās pieskarties, un tie bija spiesti iekniebt katrs pats sev.
Pēc šīs procedūras pirmais Harvejs nokrekšķinājās, atsēdās un teica:
– Sēdies taču, alter ego! Klāj vaļā!
Tagad arī mēs atcerējāmies, ka pasaulē eksistē krēsli.
– Man nav ko klāt vaļā, – otrais Harvejs atteica. – Nolādēts, bet es esmu Harvejs Ponteaddželo! Esmu…
– To tu man neiestāstīsi! – atcirta pirmais Harvejs. – Harvejs Ponteaddželo esmu es viens pats!
– Nolādēts, katrs taču mani pazīst!
– Tfu, velns, Osvaldo, es esmu es vai neesmu? Tu pazīsti mani vai nē?
– Harvejs Ponteaddželo var būt tikai viens, un tas esmu es!
– Tas esmu es! Varu to pierādīt.
– Ko gan krāpnieks var pierādīt?
– Pats tu esi krāpnieks!
– Es esmu es!
– Es gan esmu es un varu to pierādīt!
– Vai es nevaru pierādīt?
– Nekā tu nevari pierādīt!
Abi Harveji sāka nikni strīdēties savā starpā, cenzdamies pierādīt katrs savu taisnību. Viņi sāka klāstīt savu pagātni, stāstīja daudz ko tādu, ko mēs nezinājām. Abi centās viens otru pārspēt; līdzko viens ieminējās par kaut ko no Harveja dzīves, otrs centās turpināt; abi gribēja atcerēties kaut ko tādu, ko otrs nezinātu, bet veltīgi.
