Mēs skatījāmies viņos, nespēdami tikt vaļā no apmulsuma. Abi Harveji bija pilnīgi vienādi, vienāda auguma, vienādām sejām, vienādā apģērbā, vienādām balsīm, abi vienādi zināja par Harveja pagātni. Abiem bija Harveja daba un valoda. Lūkojoties viņos, es pēkšņi atcerējos savu sapni. Daudzi Harveji, visi neīsti, visi miruši! Mani sagrāba nervozas bailes, tāpat kā tajā slimības laikā.
Bet Harveji strīdējās. Sākumā mēs viņus atšķīrām pēc jaunā Harveja slapjajām drēbēm, bet vēlāk drēbes izžuva, abi skraidīja pa istabu, dedzīgi runādami, un mums viņi sajuka.
– Nolādēts! Nolādēts! Nolādēts! – kliedza viens no Harvejiem, apstādamies istabas vidū un atraudams vaļā kreklu uz krūtīm. – Tad es galu galā esmu cilvēks vai nē? Man ir miesa vai nav? Vai man nav sejas? Aptaustiet mani! Pazīstat manu seju? Pazīstat manu balsi?
– Pie velna! – otrs darīja tāpat. – Aptaustiet mani! Vai es esmu rēgs? Nu, aptaustiet taču! Osvaldo! Leon! Vai tiešām jūs vairs nepazīstat mani?
– Aptaustiet taču mūs un pasakiet, kurš ir īstais Harvejs un kurš rēgs? – abi kliedza.
Abi to prasīja tik uzstājīgi, ka Onarioss beidzot pieskārās abiem pēc kārtas, nospļāvās un, ne vārda neteicis, iegāja kaktā un atsēdās ar muguru pret mums. Leons, kaut ko bez skaņas murminādams, izstiepa drebošo roku. Man šķita, ka viņš skaita lūgšanas. Līdzko viņa roka piedūrās Harveja krūtīm, Leons atrāva to kā apdedzinājies un vairs nebija piedabūjams pieskarties otram Harvejam. Tas, ka Harvejs bija ar miesu un asinīm, viņu nobiedēja vēl vairāk.
Tagad bija mana kārta, bet mani bija sagrābušas briesmīgas bailes. Galvā strāvoja tikai tas sapnis. Šķiet, bija atgriezušies toreizējā nervu šoka laiki. «Tie nav Harveji! Tie ir izkropļoti spoguļa attēli. Spoguļi ir visapkārt man. Viņi neviens nav cilvēki. Visi ir briesmīgi spoguļi. Ne Harveji, ne Leoni, ne Onariosi» – man galvā dauzījās, kad es pacēlu roku. Kaut kāds augstāks spēks man pavēlēja aptaustīt, un es biju spiests paklausīt, kaut gan pieskartos Harvejam un Leonam vai Onariosam ar vienādām bailēm. Es jau sajutu savu pirkstu galos spoguļa auksto, gludo, vienaldzīgo virsmu, tā stiklaino vēsumu, un krampji sažņaudza manu rīkli, es nespēju norīt siekalas. Bet roka sataustīja Harveja spēcīgās, siltās krūtis. Ilūzija izzuda. Nervu saspīlējums noplaka. Mani pārņēma mierīgs nespēks. Tie tur Harveji sapnī taču bija izplūduši divdimensiju tēli, kuru balsis es dzirdēju, nedzirdot skaņu, bet šie – cilvēki kā cilvēki: ar balsīm un miesu. Kā gan es varu baidīties viņiem pieskarties? Otrajam Harvejam es pieskāros daudz drošāk. Viņi abi bija cilvēki, neviens nebija rēgs.
– Ha, – es iesmējos, lai pilnīgi aizdzītu sapņa iespaidu. – Divi Harveji! Man tas nāk tikai par labu! Viena drauga vietā divi! Okei!
– O! – Harvejs iesaucās. – Es zināju, ka tu tā teiksi, Osvaldo! Pie velna, tas, ka mēs tagad esam divi, nāk mums tikai par labu!
– Pareizi, jautājumam jāpieiet zinātniski, – atsaucās otrs, – ja jau mēs esam divi, tad jāizdibina, kāpēc divi, nevis jāstrīdas, pierādot, kurš īstais!
– Ģēnijs Osvaldo!
Burvība izzuda. Mēs visi trīs apkampāmies. Tas bija vienkāršākais un vienīgais atrisinājums – samierināšanās ar neiespējamo faktu.
– Pie velna, – Onarioss pielēca no sava kakta, – es esmu vājprātīgs vai neesmu?
– Nē, – mēs smējāmies, – neesi!
Pēc briesmīgā sasprindzinājuma bija tik viegli.
Taču tas neturpinājās ilgi. Smadzenes nedaudz atpūtās un no jauna sāka uzbrukumu neticamajam. Viegli pateikt – samierināties ar neiespējamo – taču izdarīt to nebija nemaz tik viegli. Te vienam, te otram no mums uznāca pēkšņas bailes no abiem Harvejiem, mums tie izlikās rēgiem līdzīgi, mēs atkal baidījāmies tiem pieskarties. Vai varat, lasītāj, iedomāties, kā jūs justos, ja jums pretī stāvētu divas pilnīgi vienādas jums pazīstama cilvēka kopijas? Man šķiet, jūs vispirms nodomātu, ka esat piedzēries, tad – ka sapņojat un beidzot, ka jūkat prātā. Bet mēs nebijām nedz piedzēruši, nedz aizmiguši, un arī jukuši mēs nevarējām būt. Arī rēgi Harveji nebija. Viņi BIJA CILVĒKI!
Mēs visiem spēkiem tomēr centāmies piespiest sevi samierināties ar to. Mēs taču nevarējām vienu vai otru Harveju padzīt vai nosist. Mēs dzīvojām ar viņiem vienā istabā un šausmīgi baidījāmies. Naktī, līdzko kāds no Harvejiem sakustējās, mēs uztrūkāmies ar pamirušu sirdi un nespējām vairs aizmigt, jo mums šķita, ka šie rēgi, kādi tie joprojām bija mūsu zemapziņā, ir ieradušies ar ļaunu nolūku. Runājot ar Harvejiem, mēs nevarējām pārliecināt sevi, ka sarunājamies ar cilvēkiem.
