Jau nākošajā rītā Leons pēc rīta pastaigas atgriezās satriekts, atsēdās pie galda un sāka ar pirkstiem nervozi bungot pa to. Mēs sapratām bez vārdiem, un es ar Harveju Pirmo izgājām laukā. Jau no kāpām mēs ieraudzījām jūrmalā guļam cilvēka ķermeni. Nopūtāmies, sakodām zobus un, pilnīgi pārliecināti par iznākumu, devāmies klāt. Mēs nebijām maldījušies, tas bija trešais Harvejs. Mēs viņu pamodinājām un bez ceremonijām izskaidrojām viņam visu. Viņš neticēja, domāja, ka mēs viņu mānam, kaut gan skaidrošanā piedalījās arī pirmais Harvejs. Tad jaunais Harvejs iedomājās, ka viņš nemaz nav Harvejs, un beidzot satvēra galvu rokās, neskatījās vairs uz mums un pateica, ka neesot labi spekulēt uz to, ka viņš krītot ir sadauzījis galvu.
Mēs aizvedām viņu uz māju un pārliecinājām, ka viņš nemurgo. Arī viņš kā pēdējo atcerējās nelaimīgo kritienu ar «Jotu».
Tajās dienās ar darbiem mums nevedās. Planētas pētīšanu mēs pavisam pametām novārtā.
Ar satraukumu gaidījām nākošo rītu un nākošo Harveju, taču tā nebija (Harveja, protams). Tajā vakarā sarīkojām apspriedi, kurā Leons un Onarioss piedalījās tikai pasīvi vai, var teikt, nepiedalījās. Viņi tikai sēdēja un klausījās. Apspriedāmies mēs četri – trīs Harveji un es. Pie tam es visu laiku centos sev iegalvot, ka sarunājos ar veco Harveju, ar sev līdzīgu cilvēku. Harveji toreiz jau bija pilnīgi apraduši cits ar citu. Viņi sāka pat uzjautrināties par šo dīvaino situāciju un aizrāva sev līdzi arī mani. Viegli iet pa dzīvi tādam raksturam kā Harvejam, kas pie visa tik viegli un vienkārši pierod un tikai smejas par visu. Turpretī Leons un Onarioss joprojām raudzījās uz Harvejiem neuzticīgi un nepiedalījās apspriedē ar viņiem.
Tātad mēs «apspriedām jautājumu zinātniski». Vispirms uzstājos es kā ārsts un antropologs. Es pierādīju, ka neapgāžams ir tas fakts, ka eksistē trīs būtnes, pēc visām pazīmēm līdzīgas Harvejam Ponteaddželo. Es lūdzu šīs būtnes mani atvainot un izteicu savas domas, proti: ka neviens no viņiem nav īstais Harvejs. Būtnes izrādīja redzamu neapmierinātību. Tad es uzkliedzu tām un paskaidroju, ka, pat pieļaujot, ka viens ir īsts, divi pārējie vienalga ir neīsti.
– Īstais Harvejs, – es teicu, – noslīka un arī tagad guļ tur, okeāna dzelmē, tur, kur kaut kas, kāda dīvaina substance ir viņu ārkārtīgi precīzi nokopējusi un pēc šīs kopijas sākusi ražot sērijveidā.
Šī frāze Harvejus ārkārtīgi uzjautrināja. Arī es nevarēju novaldīt smaidu, sevišķi ja padomāju, ko tas īsti nozīmē – ražot dzīvu cilvēku sērijveidā.
– Tātad mēs esam nonākuši pie tā, ka kāds tur okeāna dzīlēs sintezē cilvēkus. Mūsu pienākums tagad ir izpētīt, kas tas tāds ir, un kā šī lieta notiek. Acīm redzot šādai sintēzei ir nepieciešamas divas nedēļas.
– Vai tā varētu būt kāda ārkārtīgi augsti attīstīta civilizācija, kam tas būtu pa spēkam? – iejautājās viens no Harvejiem.
– Neticu, – es atteicu. – Tādā gadījumā mums kaut kādā veidā vajadzētu būt manījušiem šīs civilizācijas kaut visniecīgākās pēdas. Tik augsta civilizācija nevar pilnīgi noslēpties okeāna dibenā.
Kas citādā gadījumā varētu būt dīvainais radītājs, mums nebija ne jausmas. Vienīgi Leons, man šķiet, to iedomājās. Vismaz man tā izlikās, spriežot pēc tā, cik bieži viņš sāka krustīties, ka vakaros kaut ko skaitīja pie sevis. Turklāt es vēl atcerējos, ka vēl tikai viņa vectēvs bija bijis dedzīgs katolis un tāds arī nomiris.
Atkārtoti nolēmām nolaisties okeāna dzīlēs un pārbaudīt, kādus noslēpumus tās glabā.
Tad ķērāmies pie praktiskākām lietām. Bija apnicis jau teikt «Pirmais Harvejs», «Otrais Harvejs». Ja jau reiz ir vairāki Harveji, tad jādod vismaz katram savs vārds. Drīz atradām vienkāršu atrisinājumu – pirmo Harveju, par cik viņš bija pirmais un tātad nedaudz īstāks kā citi, mēs atstājām par Harveju, bet nākamajiem viņu vārdam priekšā pievienojām burtu nosaukumus alfabēta kārtībā – Aharvejs, Beharvejs. Mēs izteicām cerību, ka Harveju nebūs vairāk kā alfabētā burtu.
Pagāja dienas divas trīs. Pa šo laiku mēs, arī Leons un Onarioss, kaut cik pieradām pie Harvejiem. Par cik tagad mūsu bija divreiz vairāk nekā pēc Harveja nāves, tad mums atlika arī vairāk brīva laika. Mēs pilnīgi sagatavojām skafandru ceļojumam līdz piectūkstoš metru dziļumam. Mani interesēja, cik precīzas kopijas ir jaunie Harveji, un es izdarīju visas viņu analīzes. Harveji bija pilnīgi vienādi kā savā starpā, tā arī ar agrāko Harveju. Vienāds asins sastāvs, vienādas rentgenogrāfijas, pat dzimumzīmītes vienādas.
Mūsu māja bija celta četriem cilvēkiem, un sešiem tur bija pašauri, tāpēc diviem vajadzēja pārcelties uz šķūnīti un gulēt tur. Laiks bija silts, gaiss tur bija vēl svaigāks, un mēs to darījām labprāt. Es gribēju vairāk pierast pie jaunā Harveja, tāpēc mēs abi devāmies nakšņot ārā.
