Reiz mēs abi, kā parasti, gulējām šķūnītī, kad nakts vidū es pēkšņi uztrūkos, it kā mani kāds būtu sagrābis aiz rīkles. Neapjēgdams, kas notiek, pielēcu gultā sēdus. Drausmīgas bailes un neapjaustas šausmas iegriezās krūtīs tik spēji, ka es, šķiet, pat iekaucos. Neko neapjēdzu, nebiju spējīgs domāt, neko neredzēju. Smadzenes šķita sastingušas, nāvīgi paralizētas. Locekļi krampjaini raustījās, un es sažņaudzu rokās gultas galvgali. Bija tāda izjūta, kādu nebiju jutis nekad agrāk un nejutu nekad pēc tam. To nekad nav izjutis neviens cilvēks, izņemot mūs, tāpēc man grūti aprakstīt to. Varbūt tas bija tā, kad uz mani kāds skatītos no muguras ar šausmīgu plosošu skatienu, varbūt tā, ka kāds bradātu ar saviem pirkstiem man pa smadzenēm. Šķita, ka pie maniem deniņiem būtu pielikti elektrodi, un tie dod tādu strāvu, kas nenosit, bet spīdzina. Bet tas tomēr nav īsti tas. Cik ilgi tā turpinājās, nezinu – nav ne mazākās nojēgas. Ka tas turpinājās mūžību, neteikšu, jo tādas izjūtas nebija. Nebija vispār nekādas izjūtas par laiku.
Kad tas bija pāri, sāku just kaut ko no parastajām sajūtām. Sirds dauzījās tik stipri, ka likās – tūlīt ielauzīs ribas. Galva reiba. Bija šausmīgs uztraukums, ko pastiprināja tas, ka nezināju notikušajam cēloni. Iedegās gaisma. To iededza Harvejs. Viņš bija bāls kā nāve, rokas viņam trīsēja tik stipri, ka viņš nespēja pat pieturēties kaut kur. Es viss drebēju. Gribēju izteikt kaut ko, bet nespēju, mēle bija stīva kā koks. Satraukums, bailes no kaut kā nezināma, no tā atkārtošanās māca mani. Mēs kaut cik nomierinājāmies tikai pēc minūtēm piecām.
– Nolādēts, kas tas bija? – Harvejs izgrūda. – Tev vēl tagad mati stāvus! – viņš nervozi iesmējās, izkāpdams no gultas.
Es pārlaidu roku pār matiem. Tie stāvēja ezītī, un tikai pēc brīža es tos pieglaudu. Izkāpu no gultas un apģērbos, vēl mazliet trīsēdams. Par gulēšanu vairs nevarēja būt ne runas. Gājām abi apskatīties, kas noticis mājā.
Tie tur nejutās labāk. Onarioss dzēra nervus nomierinošu līdzekli. Leons kaut ko murmināja, Aharvejs un Beharvejs lādēdamies staigāja pa istabu. Pēc kāda brīža, puslīdz mierīgi, sākām ar Harvejiem apspriest, kas gan notikušais varētu būt.
– Tā bija īpatnēja elektromagnētiskā vētra, kas iedarbojās uz mūsu nerviem. Tāpat kā biostrāvas, – es izteicu domu.
– Nē, – teica Leons, – tam noteikti ir sakars ar to tur, zem okeāna.
Harvejs viņam piekrita:
– Tas tur mēģināja mūs hipnotizēt.
– Katrā ziņā tas bija neizdevies hipnozes seanss, – piebilda Beharvejs.
– Varbūt tā bija mehāniska hipnoze? – piebalsoja Aharvejs.
Tā pienāca rīts. Izgājuši ārā, mēs tūlīt pamanījām, kā bija pārvērties krasts. Šķita, ka milzu paisums vēlies pār to, noskalodams smiltīs visas pēdas, pametis tur aļģes, kas pēc to bioloģiskajām īpašībām varētu būt augušas trīs un vairāk kilometru dziļumā. Tai pašā laikā arī upē bija notikušas negantas lietas. Upe bija bijusi stipri pārplūdusi. Milzīga ūdens masa, šķiet, bija nākusi pa to uz augšu, aizturot un atspiežot upes pašas ūdeni. Tas pludojis uz visām pusēm, applūdinādams mūsu maigo pļavu un mežu. Izskatījās tā, it kā mūsu māju no trim pusēm būtu apskāvusi ap desmit metru augsta vai dziļa – vienalga kā sakām – ūdens siena. Pēc tam bija notikuši briesmīgi atplūdi. Ūdens vēlies atpakaļ uz jūru un izskalojis visu upes stāvāko krastu, nolauzis un aiznesis daudzus kokus. Tikai mūsu māju tas nebija skāris, varbūt tāpēc, ka tā atradās kalniņā, varbūt kādu citu iemeslu dēļ. Bet puskilometru uz abām pusēm no mūsu mājas vairs nebija manāmas nekādas šī dīvainā paisuma pēdas.
Aplūkojis šos postījumus, es atmetu domu, ka nakts uztraukuma iemesls varētu būt stihiska magnētiskā vētra. Tagad bija skaidrs, ka šis uzbrukums bija vērsts tieši uz mums. Tātad to izdarījušas kādas saprātīgas būtnes, kas spējušas mūs izšķirt uz apkārtējā fona. Šajā ūdens vilnī droši vien peldēja nāras vai jūras vāravas ar īpašiem aparātiem, kas padarīja mūs trakus. Es pieļāvu iespēju, ka šajā uzbrukumā tika izmantoti viļņi, kas iedarbojas uz mūsu smadzenēm tāpat kā biostrāvu kairinājumi, tikai ievērojami stiprāk. Ko gribēja šie radījumi? Varbūt nogalināt mūs? Tādā gadījumā var sagaidīt jaunu uzbrukumu. Bet tas likās neticami. Vai tiešām būtnes, kas spēja radīt Harveja kopijas, nespētu mūs nogalināt? Un kāda tām vajadzība to darīt, ja jau tās ir saprātīgas? Bet kas tad tas bija, ja reiz tas bija mērķēts tieši mums?
Nākošajā dienā mēs neradām sevī pietiekoši spēka, lai nolaistos okeānā. Bet dienu vēlāk Harvejs sadūšojās un sāka kārtot skafandru. Taču es viņu pārtraucu un pateicu, ka nolaidīšos es. Pēc neilga strīda uzvara bija mana, jo kā nekā tur lejā būs darīšana ar dzīvām būtnēm, un kosmobiologs esmu es.
