Mēs ar Harveju ilgu domāšanu neatzīstam, un ap pusdienlaiku es jau, skafandrā ietērpts, stāvēju jūras krastā. Mani pavadīja visi trīs Harveji. Viņiem arī mugurā bija skafandri, tikai ar noņemtiem galvas kupoliem. Skafandrus viņi izmantoja transportam. Mēs sākām savu ekspedīciju. Harvejs lidoja «Jotā», mēs, atlikušie, ar skafandru dzinējiem. Nolaišanos bija paredzēts izdarīt piecdesmit kilometrus no krasta.
Drīz attiecīgā vieta bija klāt. «Jota» nosēdās ūdenī. Aharvejs un Beharvejs aplika gumijas piepūšamas jostas, kas nodrošināja viņiem ūdenī stabilitāti. Es piestiprināju pie skafandra enkurus. Īpašs kabelis saistīja mani ar «Jotu». Pa šo kabeli signāli no speciālas kameras pie mana skafandra nonāca «Jotas» uztverošajā aparātā. Tādējādi Harvejs uz sava ekrāna varēja redzēt tieši to pašu, uz ko skatījos es. Bez tam kabelis kalpoja telefona sakariem ar «Jotu» un tam nolūkam, lai mani avārijas gadījumā izceltu no dzelmes.
Es pamāju Harvejiem ar roku un atlaidos no «Jotas» malas. Ietirkšķējās milzīgā spole, uzmontēta uz «Jotas» pakaļgala, kas attina manu kabeli. Enkuri lēnām novilka mani dzelmē.
Mans skafandrs spēja izturēt piecsimt atmosfēru spiedienu, tātad es varēju nolaisties piecu kilometru dziļumā, tas ir – līdz pašam okeāna dibenam. Drošības pēc man rokā bija staru pistole, kas darbojās jebkuros apstākļos, tātad arī zem ūdens, un acumirklī iznīcināja jebkuru dzīvu šūnu simt metru attālumā, bet nedaudz lielākā laika sprīdī arī daudz tālāk.
Es lēnām grimu. Virs manis zeltītajās debesīs pazuda tievs diedziņš – kabelis. Visapkārt bija tikai olbaltumvielu buljons. Nekādu dzīvnieku. Nekādu daudzšūnu augu. Tikai bālgandzeltenais ūdens, kas vietām, man grozoties, vizēja visdažādākajās krāsās. Es priecēju savas acis ar šo grezno krāsu rotaļu un grimu pamazām arvien dziļāk un dziļāk. Lejā bija tumsa, apkārt zeltains gaišums. Pamazām visapkārt satumsa, tikai augšā bija gaišs. No lejas, no tumsas, iznira mazāki un lielāki burbulīši un spoža, septiņkrāsaina vainaga apņemti, šāvās augšup. Es ar labpatiku tos novēroju.
– Kā jūties? – pajautāja Harvejs.
– All right, – es atteicu.
– Noķer kādu burbulīti. Jāuzzin, kas tie ir!
Es paņēmu nelielu kastīti, atvēru tai apakšējo galu un, pamanījis burbuli, nostādīju tam ceļā kastīti. Burbulis tur ieskrēja un pielipa pie augšējās sieniņas. No turienes es to pa īpašu caurumiņu ievadīju gumijas caurulītē un noglabāju. To atkārtoju vairākkārt, lai vēlāk varētu pārbaudīt, vai pūslīšiem nav dažāds sastāvs.
Satumsa arvien vairāk. Nu vairs tikai, augšup skatoties, varēja saredzēt vāju gaišumu. Es ieslēdzu prožektoru. Piestiprināts man pie galvas, tas «skatījās» turpat, kur es. Spoža, dzeltenīga adata aiztraucās bezgalībā. Man kļuva jau garlaicīgi. Apnika skatīties burbulīšu rotaļas prožektora adatā. Mēģināju saklausīt, ko Harveji tur augšā runāja attālāk no mikrofona. Viņi pļāpāja savā starpā. Paskatījos uz skālu sev uz vēdera. Dziļums vēl tikai 2500 metru. Puse.
Ir gan garlaicīga tāda nolaišanās! Nav ne zemūdens cilvēku dirižabļu, ne kuģu. Un lejā vēl nav ne visniecīgākās gaismas. Viņiem gan gaisma, vismaz mūsu gaisma, droši vien nav vajadzīga. Viņi ir pieraduši pie mūžīgas tumsas. Tāpēc viņi arī iznāk laukā no ūdens tikai naktīs. Interesanti! Lai iznāktu no ūdens, viņiem droši vien jāuzvelk skafandri, kuru iekšpusē spiediens jāuztur piecsimt atmosfēras, citādi šīs būtnes no sava iekšējā spiediena pārplīsīs kā gumijas pūšļi!
– Kā veicas? – Harvejs atkal iejautājās.
– Labi, tikai garlaicīgi, – es atteicu.
Harvejs droši vien sen vairs neskatās uz tukšo ekrānu. Tikai reizēm pamet aci, vai nav noticis kas neparasts. Viņam nav garlaicīgi, viņš pļāpā ar savām kopijām. Man nav kur novērsties, es nevaru neskatīties uz ekrānu. Es vēroju, cik lēni aug dziļuma mērītājs skaitlis. Vajadzēja piekārt smagākus enkurus, bet tad manis paātrināta izcelšana briesmu gadījumā būtu bīstama.
Dziļums 2954 metri. Es aizvēru acis un mēģināju saklausīt, par ko pļāpā Harveji.
Pēkšņi apžilbinoša gaisma ietriecās man acīs. Acumirklī zaudēju samaņu, nepaspējis pat atvērt plakstiņus.
Redzēju, kā ap burbulīšiem rotājas krāsu gammas. Rotaļas mainījās ar tumsu. Nejutu neko. Pagāja diezgan ilgs laiks, iekāms no burbulīšiem šad tad sāka iznirt draugu sejas, aptvertas ar varavīksnes vainagiem kā veclaiku svētajiem. Kādu laiku vainagos cīnījās burbuļi un sejas, beidzot sejas uzvarēja. Tās parādījās un nozuda, atdodot vietu tumsai vai arī pārlieku spožai gaismai, no kuras nebija iespējams pasargāties. Domu, šķiet, nebija, nejutu neko. Nebija nekādu sajūtu. Visu to toreiz nespēju aptvert. Grūti to izstāstīt. Ar vārdu sakot, atcerējos to visu tikai vēlāk. Un tā, it kā tas nebūtu noticis ar mani.
