Tad pēkšņi it kā pamodos. Līdzīgi, kā pamostas no miega. Atgriezās spēja domāt un redzēt. Biju mēms, kurls un pilnīgi paralizēts. Nespēju pat acis aizvērt un atvērt. Tagad bija vismaz sajēga par laiku, un es varēju apskatīt savus biedrus. Onarioss atkal mani durstīja. Tikai toreiz es to nemaz nejutu. Viņš dūra kā svešā miesā, nejutu vispār nekādus fiziskus kairinājumus. Manas kājas varētu dzīvas sadedzināt, es to nejustu.
Taču tagad atveseļošanās gāja daudz ātrāk. Jau pēc divām dienām biju spējīgs pastāstīt, kas noticis. Taču man nebija ko stāstīt. Biedri jutās vīlušies. Viņi bija cerējuši no manis uzzināt, kas notika tur lejā.
Harveji bija sajutuši it kā elektriskās strāvas triecienu. Viņu locekļi noraustījušies, sirdis sākušas spēcīgi dauzīties. No ekrāna tūlīt pazudis attēls, sākušies sprakšķi, bilde raustījusies, it kā būtu izjukusi rindu frekvence. Harvejs mēģinājis to noregulēt, taču uz ekrāna bija redzams tikai krāsainu līniju jūklis. Viņi mēģinājuši sarunāties pa telefonu ar mani, bet dzirdami bijuši tikai sprakšķi. Tad viņi ieslēguši avārijas motoru, kas minūtes laikā izrāva mani no ūdens. Harveji atraduši mani krampjos sarautiem locekļiem, savilktu seju, sazilējušu, izbolītām acīm. (Tātad es tomēr esmu tās atvēris). Ar lielām pūlēm viņi izvilkuši manu sakokojušos ķermeni no skafandra. Es izskatījies tik līdzīgs sastingušam līķim, ka viņi vairs necerējuši mani atdzīvināt. Bez tam starp viņiem nebijis ārsta. Divas dienas es gulēju, krampjos sastindzis, un tikai tad, daudzo iešļircinājumu rezultātā savilktie locekļi atlaidušies, sākušas darboties plaušas un sirds. Pēc trīs dienām es sācis redzēt. Tālāko jūs zināt.
Kas notika ar mani lejā, nezinājām mēs neviens, taču nolaisties lejā vēlreiz mēs baidījāmies. Zinājām tagad, ka tur, trīs kilometru dziļumā sākas nāves zona.
Divas dienas pēc šīs sarunas es jau jutos pilnīgi vesels. Manas kājas, kas sarunas laikā vēl bija paralizētas, nu jau spēja pat skriet.
Desmitajā dienā pēc neveiksmīgās nolaišanās katastrofas sekas bija izgaisušas bez pēdām. Palika vienīgi bailes. Bailes no nolaišanās. To atkārtot vairs mani nepiespiestu nekāds spēks pasaulē. Arī citi baidījās.
Šajās dienās «Jota» gandrīz ne mirkli nestāvēja dīkā. Ja mūsu pētniecības darbu aizkavēja tas, ka bija gājusi bojā viena «Jota», tad toties otru mēs izlietojām pilnīgi, jo nu mūsu bija vairāk.
Baidīdamies vēlreiz nolaisties, mēs dienas trīs pēc manas atveseļošanās ar lokatoru rūpīgi iztaustījām jūras dibenu. Jūtīgais lokators konstatētu tur lielākas celtnes, ja tādas tur būtu, taču nekā nebija. Dibens bija diezgan gluds, bija tikai nolaideni padziļinājumi un uzkalni, kurus nekādi nevarēja uzskatīt par saprātīgu būtņu roku darbu. Dzelme joprojām palika priekš mums mīkla.
Harveji sāka domāt par raķetes atjaunošanu. Tagad viņi varēja strādāt kopā, nebija jānoņemas Harvejam vienam pašam. Vispirms viņi nolēma nostādīt raķeti uz kājām, tas ir, salabot nolauzto pamatnes plātni. Lai to izdarītu, raķeti vispirms vajadzēja atrakt no smiltīm, kurās tā bija ieputināta vētras laikā. Harvejiem nebija nekādas patikas to darīt ar rokām, tāpēc viņi noskaloja smiltis ar spēcīgu ūdens strūklu, ko no jūras deva neliels rezerves motors. To viņi paveica pirmajā dienā un tālāk arī netika, kad sākās jauni notikumi.
Kādu rītu, nākdams mājup no mūsu urbuma vietas, kur biju dežūrējis visu nakti, pēkšņi ieraudzīju, ka no jūrmalas puses uz mežu streipuļo kāds cilvēks. Redzēju viņu no mugurpuses, taču tūlīt iedomājos, ka tas būs atkal jauns Harvejs. Ātri pieskrēju tam klāt, jo cilvēks, šķiet, nebija vēl atģidies un pavisam negāja uz mūsu mājas pusi.
Izdzirdis manus soļus, cilvēks apgriezās, es jau atvēru muti, lai uzsauktu sveicienu Harvejam, bet, nepaspējis to izdarīt, sastingu, mana sirds satraukumā nodrebēja un, šķiet, pakrita sprīdi uz leju.
Nekad neesmu redzējis, kā izskatos, raugoties ar cita acīm, taču pazinu sevi nekļūdīgi. Pārsteigumā nespēju pat vārdu pateikt. Tagad varu iedomāties, ko pārdzīvoja Harvejs, saticis pats sevi. Pie vairākiem Harvejiem mēs jau bijām pieraduši, bet satikt pašam sevi!… Mans alter ego tāpat raudzījās uz mani plaši ieplestām acīm, tad viņa sejā parādījās smīns, un viņš noteica:
– Tātad mēs arī esam divi!
Mani mazliet pārsteidza tas, ka viņš jau visu zināja, taču padomājis atzinu, ka tā tam arī jābūt. Jaunie Harveji nebūt nebija nenormālāki par veco.
– Kurš tad mēs būsim vecais Osvaldo? – alter ego iejautājās.
– Es… – teicu, kaut gan man radās zināmas šaubas. Es taču varēju būt nokopēts ar visām vecā Osvaldo atmiņām, tāpat kā Harveji.
Taču alter ego ātri piekrita:
– Es tam ticu, nestrīdēsimies kā Harveji. Esmu galīgi apdullis, atmodos jūrmalā kā pēc gara miega.
