Alter ego jau bija krietni atspirdzis. Kaut gan viņš vēl jutās neveikls, taču mēs abi blakus gājām mājup. Tas bija varen jocīgi – iet blakus pašam ar sevi, sarunājoties dzirdēt savu balsi kā no magnetofona. Tas vispār bija varen satriecoši – satikt pašam sevi. Taču tas mani pārsteigtu daudz vairāk, ja es nezinātu Harveju vēsturi. Bez tam biju noguris pēc negulētās nakts, un smadzenes vieglāk piekāpās. Tomēr bija kaut kā neērti, nezināju, ko lai runāju ar jauno paziņu. Šķita, ka ar viņu nevar runāt kā ar cilvēku, ka ar viņu jārunā īpaši, citādi viņš nesapratīs.
– Kādas ir jūsu pēdējās atmiņas, ko jūs pēdējo atceraties pirms pamošanās? – man nez kā paspruka uzruna «jūs».
Viņš iesmējās:
– Vai tu vienmēr sevi uzrunā ar «jūs»? Kaut gan es jau arī pats to zinu… Bet attiecībā uz atmiņām… Velns viņu zina… Grūti atcerēties…
– Varbūt es varu atgādināt?
– Jā, lūdzu.
– Vai atceries, kā nolaidāmies uz šīs planētas?
– Jā!
– Kā Harvejs lidoja ar «Jotu» un pazuda?
– Jā, jā!
– Vētru?
– To visu atceros, vēlāk, vēlāk! Tad… Harvejs atgriezās… Jā! Mēs gājām gulēt! Jā, tā briesmīgā nakts! Pēdējais! Tumsa… Pag!…
Viņam bija iešāvies kas prātā. Arī es tajā pašā brīdī atradu izskaidrojumu tās nakts briesmīgajam uztraukumam.
– Tu saki, pēdējais, ko atceries, ir tā briesmīgā nakts?! – es iesaucos.
Mēs abi apstājāmies.
– Tieši tā! Tu zini, kas man ienāca prātā?
– Zinu, – es atcirtu.
Viņš iesmējās, es arī. Tātad pat domas mums bija vienādas.
– Tajā naktī kāds izdarīja mūsu psiholoģisku vivisekciju! Kopēja, nokopēja mūs!
– Tieši tas! Tieši tas man ienāca prātā! Bet tas nozīmē…
– Tu nezodz domas no manas galvas! – es iesmējos. Līksmība par atklājumu nomāca jebkuru mulsumu.
– Tas nozīmē, ka var parādīties arī pārējo kopijas. Arī viņi taču bija pakļauti šai vivisekcijai.
– Jā! – mēs izturējāmies jau pilnīgi brīvi kā veci draugi. Sarunādamies mēs tuvojāmies mājai.
– Cik ilgs laiks ir pagājis kopš tās nakts? – alter ego jautāja.
– Divas nedēļas. Tāpat…
– Tāpat kā Harvejam.
– Divas nedēļas… Vai tiešām no tām neko neatceries?
– Kā es varu atcerēties? Vispār viss tas, ko es atceros, nemaz nav manas atmiņas. Es piedzimu tikai šorīt. Bet pag! Šķiet, tomēr atceros! Jā!
– Nu? – es ieinteresēts viņam pietuvojos.
– Es biju pamodies. Tikai uz mirkli. Šķiet, ne redzēju, ne dzirdēju. Tikai sajutu ar visu augumu, ka esmu tā kā ietīts… Nē… Velns viņu zin, kā to īsti pateikt… Drīzāk no visām pusēm cieši aptverts ar kaut kādu recekli. Es pamodos tikai uz vienu acumirkli. Neizdomājis nevienu domu, zaudēju samaņu. Jutu tikai vienu acumirkli… Pēc tam tikai jūrmalā.
Es klusēju. Manas kopijas atmiņas maz ko deva, taču pēc tām kaut nedaudz varēja spriest par to cilvēku sintēzes veidu, ko lietoja dīvainais radītājs. Ko šis radītājs gribēja panākt, sūtīdams savus ražojumus mums? Tas fakts, ka visi četri sintezētie cilvēki bija izmesti krastā ne tālāk par puskilometru no mūsu mājas, taču liecināja, ka dīvainais radītājs tos ar nolūku nosūta mūsu tuvumā. Vai viņš gribēja izrādīt savu mākslu? Vai pataisīt mūs trakus? Domas atkal aizklīda pie konkrētā fakta.
– Jā, ko īsti tu atceries pašu pēdējo? Cik tālu tu atceries to nakti? – iejautājos.
– To nakti? Cik tālu? Kā lai es to zinu? Pamodos… Tas sākās… bet, kā beidzās, neatceros. Nebeidzās vispār. Kad atmodos, bija jau beidzies.
Pa to laiku mēs jau bijām pienākuši pie mājas. Es pieklauvēju. Atvēra Onarioss.
Onarioss stipri izbijās, mūs abus ieraudzījis. Viņš, ne vārda neteikdams, kāpās atpakaļ. Kaut arī pieradušu pie Harvejiem, viņu uztrauca divu Osvaldo parādīšanās. Leons acumirklī pārkrustījās. Harvejs un Beharvejs sāka smieties un metās mums pretī. Harveji nu gan ir lāga zēni! Visus mūsu dīvainā likteņa triecienus viņi tagad uzņēma «iekš viena angļu miera». Noskaidrojuši, kurš no mums ir neīstais, viņi deva tam vārdu Bosvaldo, jo Aosvaldo neskanēja labi.
Vakarā mēs vēl nebijām paspējuši nolikties gulēt, kad izdzirdējām klauvējienus pie loga. Es atvēru durvis un paraudzījos laukā. Kā tad! Tur stāvēja vēl viens es. Viņš izskatījās noguris, atbalstījās uz palodzes. Es uzrunāju viņu. Jaunais Osvaldo pacēla galvu un paskatījās uz mani. Viņš bija pārsteigts, kamēr es jau visu uzņēmu tīri aukstasinīgi. Aicināju viņu iekšā.
Ienācis viņš apstājās uz sliekšņa. Labu brīdi klusējis, viņš ierunājās:
– Tā ja. Bet es vēl domāju – kā gan es nokļuvu jūrmalā? No pagājušās nakts vajadzētu būt pagājušai veselai dienai. Jau taču vakars…
Mēs pasmīnējām un paskaidrojām patiesību.
Tagad mums sākās īsts viesu birums. Pastāstīšu tikai par dažiem no tiem. Jau nākošajā rītā, apstaigājot jūrmalu, mēs atradām veselus divus. Viens bija ceturtais «es». Otrs bija Harvejs. Pamodināts viņš brīdi stulbi raudzījās uz mums, tad pēkšņi pazina mani.
Es viņam tūlīt saudzīgi aizrādīju, ka viņš nav īstais Harvejs.
– Es to zinu, – viņš atteica, – bet kā es tiku jūrmalā?
Es nesapratu.
– Tu zini, ka neesi īstais Harvejs, bet brīnies, kā tiki jūrmalā? Nu, tāpēc jau tu esi jūrmalā, ka neesi īstais Harvejs.
