– Kā tā? – viņš brīnījās. – Mani taču vienreiz jau atrada jūrmalā. Kā es atkal te tiku? Ak, jā, tas… Pamodos, bet neatceros, kas notika tālāk. Vai jau rīts?
Es sapratu. Šis cilvēks vairs nebija Harveja kopija, bet gan Harveja kopijas kopija. Arī Aharvejs un Beharvejs taču pārdzīvoja to nakti.
– Kā tevi sauc? – es jautāju.
Viņš izbrīnījies paskatījās uz mani, tad saprata.
– Beharvejs.
– Labi, tagad tu sauksies Ceharvejs.
Viņš pārsteigumā atplēta muti un aptvēra beidzot, kādēļ otrreiz atrodas jūrmalā.
– Velns ar ārā! – viņš iesmējās, kasīdams pakausi. – Cik tad reižu man būs jāmaina vārdi? Sākumā biju Harvejs, tad Beharvejs, tagad jau Ceharvejs! Cik vēl reižu man būs jāvāļājas te pludmalē?
Vakarā pie mums iestreipuļoja Leons. Vecais Leons, viņu ieraudzījis, nelabi iebrēcās un, «krusta nemezdams», sviedās atpakaļ istabas kaktā, apgāzdams plauktiņu ar puķu vāzi. Viņa sejā bija neizsakāma pretīguma un riebuma izteiksme.
– Nepazīstu es tevi, aizvācies! Aizvācies! – viņš kliedza, izstiepis rokas, it kā gribēdams atgrūst svešo.
Bet tas arī pats bija ne mazāk pārbijies. Mēs ar pūlēm viņus nomierinājām un pat piespiedām sarokoties. Taču viņu riebums vienam pret otru neizgaisa.
Tad parādījās vēl viens Harvejs, vēl viens Leons, ko uzņēma ar tādu pašu histēriju, un beidzot Onarioss.
– Tātad es neesmu cilvēks! – iesaucās jaunais Onarioss, kad mēs bijām viņam visu izskaidrojuši.
– Tad nē jau. Tu tikai neesi vecais Onarioss un esi radies nedaudz citādākā ceļā nekā parastie cilvēki, – mēs centāmies ieskaidrot.
Taču Bonarioss mums nenoticēja. Viņš uzskatīja sevi par prātā jukušu un nosauca mūs visus par ārprāta rēgiem. Viņš izkliedza arī, ka esot neiespējami dzīvot starp ārprātīgā iedomu tēliem un ka labāk pakārties, nekā būt ārprātīgam. Mēs viņu tikai ar spēku savaldījām un iespricējām nervus nomierinošu līdzekli. Viņš nomierinājās, bet sirdī tā arī nenoticēja mums.
Jāteic, ka arī man reizēm likās, ka esmu zaudējis prātu. Tik neiespējamas, neticamas, nereālas likās šo cilvēku parādīšanās. Es piespiedu sevi ticēt tam visam, iegalvoju sev, ka te nav nekā pārdabiska, ka te notiek visparastākā cilvēku organisma sintēze, kas tikai gadījuma pēc nav ieviesta uz Zemes un Teriusa. Reizēm naktīs, kad kļuva tumšs un es vairs neredzēju šos cilvēkus, man šķita, ka viņi neeksistē. Es tad vairs neticēju viņu pastāvēšanai. Vienkārši vairs nespēju. Bet katru rītu nācās vēl un vēlreiz pārliecināties ka viss notikušais ir realitāte.
Nu jau mēs bijām veseli četrpadsmit. Mājiņā nekādi nebija iespējams saspiesties. Arī drēbju mums trūka, jo visi jaunie, izņemot pirmos trīs Harvejus, bija izmesti krastā pilnīgi kaili. Šo nevienlīdzību es izskaidroju tā, ka Harvejs iekrita dzelmē apģērbts, tāpēc dīvainais sintezētājs kopēja viņu ar visu, kas viņam bija klāt, arī ar piezīmju grāmatiņu, ķemmi un stāvošu pulksteni. Turpretim, izdarot kopēšanu tajā naktī, radītājs nokopēja tikai mūsu organisma dzīvās daļas. Ja jau viņš gribētu kopēt tāpat kā Harveju, ar visu, kas klāt, tad būtu jākopē ne vien veļa, bet arī gulta un velns zin kas vēl.
Mēs sākām celt māju. Cēlām visi. Būvējām stipru un pamatīgu. Mēs bijām četrpadsmit, bet raķete spēs aiznest tikai piecus vai, labākajā gadījumā, kādus sešus. Pārējiem tātad būs vienalga jāpaliek šeit un jāgaida aizlidojušo atgriešanās. Bet atgriezties tie varēja ne ātrāk kā pēc piecpadsmit gadiem. Tāpēc māju vajadzēja celt ilgam laikam. Bez tam mēs nevarējām zināt, vai cilvēku plūdi jau beigušies, tāpēc māju būvējām ar rezervēm – lielu, tādu, lai vajadzības gadījumā tā spētu uzņemt līdz trīsdesmit cilvēku. Bija jau rudens, bieži sākās lietusgāzes, kuru vasarā tikpat kā nebija. Vajadzēja pasteigties.
Bet nevarēja arī pamest novārtā pētniecības darbus.
Te mēs atcerējāmies, ka es esmu ekspedīcijas vadītājs. Trīs cilvēkus es nozīmēju turpināt pētniecību – Bosvaldo, Leonu un Onariosu. Pārējie strādāja celtniecībā.
Māja auga ātri, acīm redzami, netālu no vecās. Cēlām kā sensenos laikos – no koka, jo tā te bija atliku likām. Harveji sameistaroja gateri, kas grieza dēļus, ēveļmašīnu, rokas motorzāģus meža darbiem; baļķu pārvadāšanai izmantojām «Jotu».
Reiz Aleons pateica man, ka redzējis mežā nelielu dzīvnieku, līdzīgu mūsu zaķim. Dzīvnieks aizcilpojis krūmājā, līdzko pamanījis cilvēku. Tas mani ieinteresēja. Līdz šim mēs bijām domājuši, ka uz Buenosa nav dzīvnieku. Kā kaislīgs biologs, tūlīt metos meklēt zvēriņa pēdas, apstaigāju visu apkārtni un upes krastā smiltīs ieraudzīju pavisam ko citu. Tās bija vilka vai liela suņa pēdas. Zvērs bija piegājis pie upes, padzēries un atkal nozudis mežā.
Visu vasaru mēs nebijām redzējuši neviena dzīvnieka, nevienas to pazīmes, bet tagad pēkšņi vienā dienā jau divi. Nevarēja būt, ka šie zvēri eksistējuši uz Buenosa arī agrāk. Nē, tie bija radušies pēdējās dienās, – kādā ceļā, varat iedomāties.
