Katrā ziņā vajadzēja nošaut kādu no šiem zvēriem un izpētīt tos. Šajā nolūkā es devos uz raķeti, kuras noliktavās, cik atceros, starp tūkstošiem visvisādu mantu bija arī trīs medību bises. Atradu tās tikai ar lielām pūlēm. Raķetei gāžoties un kūleņojot, viss tur noliktavā bija sakritis nejēdzīgā kaudzē. Kopā ar bisēm es atradu arī trīs automātus un piecas automātiskās pistoles, kā arī lielu daudzumu dažādu patronu.
Šis lielais daudzums ieroču bija domāts mūsu aizstāvēšanai dažādās situācijās. Piecas staru pistoles aizsargāja katru no mums no visiem briesmoņiem, bet ar staru pistolēm nogalinātajiem dzīvniekiem šūnu sabrukuma dēļ, kā arī paliekošās radiācijas dēļ, bija apgrūtināta pētīšana. Tāpēc bija iespēja lietot automātiskās pistoles, kurās varēja ielādēt gan sprāgstošās, gan parastās lodes. Ar šīm pistolēm varēja šaut trīsdesmit reizes pēc kārtas vai arī, attiecīgi iestādot pārslēdzēju, divas reizes pa piecpadsmit lodēm uzreiz. Bet ar šīm pistolēm varēja šaut tikai uz nelielā attālumā esošiem dzīvniekiem, tas ir, ja dzīvnieks pats uzbruka cilvēkam. Bez tam te daudz kas bija atkarīgs no šāvēja precizitātes. Tāpēc šīs pistoles neskaitījās pietiekami efektīvas, un pamatapbruņojums mums bija staru pistoles.
Turpretim, ja mums vajadzētu iegūt kādu retu dzīvnieka eksemplāru, kas nemaz nelaiž mūs sev tuvumā, mēs varējām lietot bises. Apgādātas ar smalku optisko tēmēšanas ierīci, tās nodrošināja ārkārtīgu šāviena precizitāti. Arī lode sniedza ļoti tālu. Automāti bija domāti gadījumam, ja mūs aplenktu milzīgs dzīvnieku bars, kad automātiskās pistoles būtu nepietiekami efektīvas, bet staru ieročus būtu bīstami lietot pašu drošības dēļ.
Paņēmu vienu bisi, nedaudz dažādu patronu un līdz vakaram paklejoju pa apkārtni, taču neko neatradu. Mājās mani sagaidīja Beharveja stāsts par govi. Viņi trīs – Beharvejs, Deharvejs un Bonarioss –, strādājot mežā, ieraudzījuši ganāmies govi. Tā ēdusi zāli zem kokiem un nemaz nebaidījusies no cilvēkiem. Tikai, kad viņi sniegušies pieskarties tai, govs parāvusies atpakaļ. Tātad tā bijusi cilvēku pieradināta govs, Zemes govs. Viņi gribējuši to atdzīt uz sētu, bet taisni tajā brīdī Harvejs, kurš strādājis nedaudz tālāk aiz krūmiem, ieslēdzis «Jotas» dzinēju. Motora rēciens izbiedējis govi, un tā aizbizojusi krūmos.
Mēs, četri Osvaldo un Harvejs, gulējām šķūnī, kur bija sanesta šim nolūkam sapļauta mīkstā zāle. Naktī mūs pamodināja smilksti aiz durvīm. Harvejs iededza gaismu. Mēs paskatījāmies. Smilksti atkārtojās, kāds skrāpējās pie durvīm.
– Izklausās gluži pēc suņa, – Harvejs noteica.
Es piecēlos un atvēru durvis. Jā, tas bija suns! Bet ne vienkāršs suns. Tas bija Cebers, mans bērnu dienu draugs, ar kuru kopā mēs bieži izgājām medībās Teriusa mežos un kuru kāds slikts mednieks reiz kļūdīdamies nošāva. Cebers bija lielisks pēdu dzinējs un, ja viņš savas īpašības ir saglabājis vai, pareizāk sakot, ja arī šim piemīt Cebera īpašības, tad viņš nāk kā saukts.
Cebers, priecīgi smilkstēdams, metās man klāt, luncināja savu slapjo asti un cēlās pakaļkājās, cenzdamies nolaizīt man seju. Es saņēmu viņa galvu rokās un sasveicinoties saberzēju viņam aiz ausīm. Viņš bija slapjš, kaut gan laukā nelija. Laikam tikko kā no jūras. Cebers pāršāva savu aso mēli man pār degunu un nolaidās uz visām četrām. Viņu samulsināja citu Osvaldo parādīšanās, taču drīz viņš ar to samierinājās un bija vienlīdz laipns pret mums visiem.
Paņēmušies ar suni, atkal devāmies gulēt. Rītā mūs uzmodināja putnu dziesmas. Jā, jā! Dziedāja kāds putniņš. Ilgi ar sajūsmu viņā klausījāmies, kamēr viņš apklusa.
Mani nodarbināja domas. Kā gan šeit varēja uzrasties suns, pie tam mans Cebers? Ka dīvainais radītājs varēja kopēt mūs, to es vēl saprotu. Mēs bijām tepat klāt. Bet no Cebera taču uz Buenosa «nebija ne smakas». Viņš bija vienīgi manās atmiņās. Vai tiešām šie fenomenālie dzelmes iemītnieki spēja konstruēt suni tikai pēc manām atmiņām, kuras pie tam es neesmu nevienam izpaudis? Tas tiešām bija apbrīnojami!
Šajā laikā jaunās mājas korpuss bija jau uzsliets, mēs nodarbojāmies ar iekšpuses iekārtošanu, kā arī sākām celt palīgēkas – pagrabu, šķūni, klēti.
Tajā dienā man laimējās nošaut fazānu, un mēs, to izcepuši, ar labpatiku ēdām svaigu gaļu.
– Ja uz Buenosa tagad vēl parādītos meitenes, – teica Harvejs, – tad es vairs pat nedomātu par raķetes remontu!
Nākošajā rītā mēs, apstaigājot jūrmalu, atradām vistu un ezi. Ezi palaidām brīvībā, bet vistu aiznesām uz mājām. Es aizliedzu to nokaut, jo man ienāca prātā sagaidīt gaili un radīt mums mājas putnu fermu. Citi gan smējās par šo iedomu, sevišķi Harveji, kuri alka vēlreiz pamieloties ar mīkstu stilbiņu, tomēr paklausīja.
Dienu vēlāk es krūmos pamanīju tīģera raibo muguru. Tas pamudināja mūs apbruņoties. Atstiepām no raķetes visus ieročus un sadalījām tos.
