No ziemeļiem tuvojās lietus un auksts laiks. Vajadzēja pasteigties ar mājas būvi. Bet mēs vēl gribējām izdarīt kādu mēģinājumu – noņemt ūdens paraugu no paša jūras dibena. Kad «Jota» atbrīvojās no meža darbiem, mēs izlidojām apmēram uz to vietu, kur es biju mēģinājis nolaisties dzelmē. Tur mēs nogremdējām piecus īpašus traukus, kas tagad piepildīti ar gaisu. Tur, lejā, ar īpašu elektromotoriņu, kam strāvu pievadījām no augšas, tika atskrūvēts vāks, kad bija vajadzīgs atvērt trauku, izlaists gaiss un iesūkts ūdens. Tad trauku atkal aizskrūvēja un izcēla. Noņēmām paraugus piecos dziļumos – pašā dibenā, trīsdesmit metru virs tā, piecsimt metru, tūkstoš un divtūkstoš metru virs dibena. Pēdējais ir apmēram tāds dziļums, kurā es tiku paralizēts.
Pēdējā paraugā ūdens sastāvs bija līdzīgs virspuses ūdenim. Bet četros dziļākajos ūdenī ārkārtīgi krasi palielinājās olbaltumvielu un citu organisku ķīmisku savienojumu sastāvs. Izpētījis to, es nācu pie slēdziena, ka ūdens okeāna dziļumā ir līdzīgs šūnas protoplazmai.
Mēs steidzīgi atkārtojām mēģinājumus tajā pašā rajonā dziļumā starp 3000 un 4000 metriem. Pamazām sašaurinot diferenci, mēs konstatējām, ka ūdens pāriet uz protoplazmu ārkārtīgi krasi. Dažreiz, nolaiduši reizē divus traukus, vienu par otru dziļāk tikai metru, vienā atradām ūdeni, otrā jau protoplazmu. Taču notrāpīt šo gadījumu bija visai grūti, jo protoplazmas dziļums svārstījās par kādiem pieciem metriem. Bet ne reizi mēs neiesmēlām kaut ko vidēju starp ūdeni un protoplazmu.
Protoplazma sākās apmēram 3170–3175 metru dziļumā. Tātad es biju bijis tikai metrus divsimt no protoplazmas, kad saņēmu gandrīz nāvējošo triecienu.
Arī tagad mēs ar īpašiem mēraparātiem pārbaudījām, vai mūsu batiskafi arī nesaņem līdzīgus triecienus, kaut arī Harvejs pret to protestēja, teikdams, ka viņš tāpat zinot, ka tur nekas nenotiek. Jo triecienu toreiz sajutuši arī tie, kas atradušies virs ūdens. Viņam bija taisnība – nekas nenotika. Dīvainie zemūdens iemītnieki ļāvās apzagt viņu protoplazmas noliktavu.
Šai noliktavai nebija sienu. Mēs nekādi nevarējām konstatēt apvalku, kas šķirtu ūdeni no protoplazmas. Nolēmām, ka protoplazma vienkārši nešķīst ūdenī. Sākumā tā arī likās, bet mūsu paraugos jau pēc trīs dienām protoplazma bija pilnīgi izšķīdusi ūdenī, ko mēs bijām paņēmuši metru virs noliktavas sākuma. Tātad tur, lejā, kaut kas tomēr turēja šīs abas vielas atšķirtībā. Nekādu zemūdens rūpniecības pazīmju, ko meklējām sākumā, neatradām. Šādi iztaustījām okeānu vairākās vietās. Ja mūsu izlūkotajā rajonā protoplazmas kārtā nebija caurumu, tad tā pletās vismaz vairāku tūkstošu kvadrātkilometru platībā.
Nākošajā naktī pie mums ieradās kaķis. Tas bija tas pats ruzgais, nevienam nepiederošais kaķis, kas uz Bettas-26 mūžīgi aplipināja mūs ar savām rudajām spalvām. Pēc kura atmiņām viņš bija veidots, grūti pateikt, laikam pēc visām kopā.
Gribēdami tomēr kaut kā piekļūt dzelmes noslēpumiem, mēs nolēmām kādu nakti dežūrēt jūrmalā un izpētīt, kādā ceļā tad galu galā dīvainie radījumi nokļūst krastā.
Apbruņojušies ar nelieliem lukturīšiem, izretinājāmies gar krastu un sākām gaidīt. Pūta ne visai stiprs vējš, un jūra nedaudz viļņojās. Gaidīt nenācās ilgi. Sākumā ieraudzījām metrus piecdesmit no krasta nelielu ūdens uzkalnu, kas ātri tuvojās krastam, augdams apmēros. Uzveldamies krastam, tas jau bija metrus divus augsts un sniedzās metrus piecpadsmit krastā, tā ka Ceharvejs, kurš tobrīd atradās vistuvāk, bija spiests pabēgt nost. Tad pakalns sašļuka un aizplūda atpakaļ jūrā. Tur vēl īsu brīdi bija redzami virpuļi virs tās vietas, kur nozuda pakalns.
Smiltīs gulēja liela, ap pusotru metru gara čūska. Ceharvejs, pieskrējis tai klāt, aiz pārsteiguma pat iekliedzās. Mēs arī piesteidzāmies. Čūska pagaidām neizrādīja nekādas dzīvības zīmes.
– Tā taču ir tā pati čūska, kas mani bērnībā sakoda! – iesaucās Ceharvejs, vērsdamies pie citiem Harvejiem.
– Jā gan, viņa ir stipri līdzīga tai, – Aharvejs piekrita. – Raksti uz muguras gluži tādi paši.
– Pat zvaigznīte pierē tā pati, – teica Harvejs, noliekdamies pār čūsku.
– Nav nekāds brīnums, – es noteicu, – viņa taču ir radīta pēc jūsu atmiņām!
– Toreiz viņa mani sakoda tā, ka es tikko dzīvs paliku, un pati aizbēga, – teica Beharvejs.
– Šoreiz tu man neaizbēgsi! – rūca Harvejs, atvilkdams nezin no kurienes palielu koku un sašķaidīdams čūskai galvu.
Drīz pēc tam metrus divsimt tālāk gar krastu no jauna sāka parādīties uzkalns. Kad tas visvairāk uzplūda krastam, pie kam šoreiz uzplūdi bija krietni lielāki nekā iepriekšējo reizi, Deharvejs, kuram bija ienācis prātā pārliecināties par ūdens sastāvu šajā uzkalnā un kurš bija tāpēc sameistarojis īpašu rīku – piesitis kārts galā tukšu bundžu, – mēģināja ar to iesmelt ūdeni.
Mirklī, kad bundža pieskārās ūdenim, mūsu acīs pašķīda ugunis, un mēs visi novēlāmies krampjos smiltīs. Mēs, pārējie, ātri atspirgām, izņemot Deharveju, kurš gulēja bez samaņas, līdzīgi kā mani toreiz bija izcēluši no dzelmes. Metrus piecus no viņa smiltīs gulēja kāds cits ķermenis, ko tur bija pametis vilnis.
