Mums vēl sirdis neprātīgi dauzījās, rokas un kājas nevaldāmi drebēja un lāgā neklausīja, bet mēs piesteidzāmies abiem klāt. Es vispirms noliecos pie Deharveja, lai kā ārsts pārliecinātos, kas viņam kaiš. Manas kopijas man palīdzēja. Mēs steidzīgi aiznesām viņu uz māju, kur nekavējoties sašļircinājām viņā dažādus līdzekļus, kas iedarbojās uz nerviem. Deharvejs bija bijis daudz lielākās briesmās nekā es toreiz okeāna dzelmē; viņš bija saņēmis daudz lielāku triecienu nekā es, jo atradās bīstamajam rajonam, par ko es uzskatīju protoplazmu, daudz tuvāk; bez tam viņu neaizsargāja skafandrs, kam gan es nepiešķīru sevišķu nozīmi. Tomēr viņa stāvoklis drīz vien izrādījās krietni labāks par toreizējo manējo.
Pirmkārt, tas varēja būt tāpēc, ka viņš daudz ātrāk nekā es saņēma zāles; otrkārt, kas man likās vissvarīgākais, viņa veselības stāvoklis bija ievērojami labāks par manējo, sevišķi nervu ziņā. Pēc manām un arī manu kopiju domām, starojums, par ko mēs pieņēmām zemūdens būtņu – vai, kā man sāka rasties aizdomas, vienkārši protoplazmas – iedarbības līdzekli, ietekmēja tieši uz nervu sistēmu, un organisma īpatnējajai pretestībai te bija ārkārtīgi liela loma. Ja fiziski es nebiju neko slimāks par Harveju, tad pirms liktenīgās nolaišanās dzelmē mani bija piemeklējušas divas smagas slimības, murgi un citi nervu sistēmas traucējumi. Tāpēc arī Deharvejs briesmīgo triecienu panesa viegli, un viņa bezsamaņa drīz pārvērtās par vienkāršu miegu.
Rūpēdamies par Deharveju, mēs nebijām pat paskatījušies uz otru guļošo ķermeni. Tagad Harveji to ienesa mūsu mājā. Mums par lielu pārsteigumu tā bija sieviete, un pie tam nekas cits kā Aminta! Brīdi es nekustīgi stāvēju, tad ātri piesteidzos viņai klāt. Man šķita, viņi bija atnesuši Amintas līķi, kas kaut kādā veidā nokļuvis uz Buenosa. Tad es iedomājos, ka tas patiešām var būt tikai līķis, jo viņa taču atradās tajā vilnī, no kura tika raidīts briesmīgais starojums uz Deharveju.
Taču tūlīt es arī pārliecinājos, ka maldos, jo viņas krūtis ātri cilājās, un drīz vien Aminta atvēra acis.
Kāpēc viņa nebija cietusi, kaut gan atradās staru avotam vēl tuvāk nekā Deharvejs, man nebija laika padomāt.
Aminta skatījās uz mums, mēs klusējām. Man briesmīgi dauzījās sirds, it kā nojauzdama šī notikuma milzīgo nozīmi manā dzīvē, ko es vēl tā īsti neaptvēru. Aminta mēģināja ierunāties, bet balss aizķērās, un viņa ieklepojās.
– Kas ir? – viņa pēc tam iejautājās, un es pat nodrebēju, izdzirdis tik pazīstamo un mīļo balsi, kuru nebiju vairs cerējis vēl kādreiz dzirdēt. Tā bija tieši viņas balss, gluži tāda, kādu es to atcerējos. Un viņa pati arī izskatījās tieši tāda, kā pēdējās dienās uz raķetes A-lambda-3. Tikai mati un apģērbs tagad bija slapji. Mugurā viņai bija tā pati kleitiņa, ko tā visvairāk valkāja raķetē.
– Ko jūs tā stāvat? – viņa atkal jautāja.
Harvejs un Beharvejs bija viņu nolikuši gultā un tagad balstīja uz savām rokām.
– Ka tikai viņa nesaaukstējas, – ieteicās Bosvaldo, un es pēkšņi atcerējos, ka neesmu vairs viens, kas mīl Amintu.
– Man nāk miegs, – teica Aminta, berzēdama ar roku sev pieri. Tas bija arī redzams no viņas nogurušā izskata.
Harvejs ātri atklāja gultu, un mēs atstājām Amintu vienu. Pēc brīža, kad atgriezāmies, viņa jau mierīgi gulēja. Harvejs aiznesa izžāvēt viņas drēbes. Mēs nodzēsām gaismu un paši devāmies uz jauno māju, kura bija jau puslīdz gatava, apspriesties un parunāties. Svarīgākais, ko mēs toreiz nolēmām, bija – nerādīties acīs Amintai kopā ar savu kopiju. Vismaz no sākuma ne.
Tad likāmies gulēt. Amintas «augšāmcelšanās» satrauca mani vairāk, nekā biju domājis. Īstā Aminta taču bija mirusi. Bet kas bija šī? Cilvēks, vai varbūt tikai rēgs? Līdz šim taču cilvēki bija kopēti tikai no klāt vai netālu esošiem oriģināliem. Bet Aminta bija radīta ne no kā. Pat viņas pussadegušais līķis nevarēja nokļūt uz Buenosa, jo, pat ja gadījumā tas būtu planētai tuvojies, tad būtu sadedzis atmosfērā. Tātad vai šī Aminta maz varēja būt līdzīga īstajai? Bet saņemt man mīļotā cilvēka vietā tā briesmīgu izkropļojumu taču būtu daudz ļaunāk, nekā zaudēt to pavisam.
Tas bija tīri zinātnisks apskats, bet bija taču vēl citi faktori. Vai es spēšu pieņemt par savu šo Amintu, zinot, ka īstā ir sen un neglābjami mirusi?
Beidzot es aizsnaudos. Taču mierīgs miegs neiznāca. Šajā naktī man atkal atkārtojās vecie murgi. Aukstos sviedros nosvīdis, uzlēcu sēdus un tumšajā istabas kaktā vēl redzēju līgojamies aukstos, neizsakāmi pretīgos spoguļus ar Amintas un Harveja sejām. Viņu vairs nebija, bet viņi skatījās uz mani no visām pusēm, un spoguļi gaudoja. Viņi līda man aizmugurē – Amintas, Harveji un vēl Augustino – spraucās man aizmugurē, lai arī kā es pagrieztos, un no turienes uzlūkoja mani ar skatieniem, kas darīja traku. Un es, neizturējis, sāku vaidēt un griezt zobus, kamēr Harvejs, kurš gulēja man blakus, iededza gaismu.
Tā mani nedaudz nomierināja, bet Harvejs man šķita auksts, glums un divdimensiāls, un es novērsos, saķēris galvu rokās, lai savaldītos.
