– Kas tev kaiš? – viņš satvēra mani aiz pleca, un, tikai sajutis viņa spēcīgās, bet siltās rokas tvērienu, es uzdrošinājos paskatīties uz viņu.
– Nekas, – es teicu un jutu, ka mana balss skan kaut kā dīvaini. – Nekas, – es atkārtoju, – tikai redzēju riebīgu sapni. Gandrīz vai tādu, kā viss ir.
Harvejs klusēja, reizēm paraudzīdamies uz mani, tad sameklēja papirosu un pasniedza man. Es aizsmēķēju. Tas nomierināja un atsvaidzināja un nebūt nebija indīgs kā veco laiku nikotīna papirosi.
Svīda gaisma, un gulēt mēs vairs nelikāmies. Visu dienu es biju kā izvārīts. Uz Amintu skatījos nelabprāt, jo tūlīt sajutu aizmugurē ledainos skatienus, un tad Aminta šķita peldam divās dimensijās.
Bet Aminta pamodās. Harvejs tūlīt piesteidzās viņai klāt. Es tobrīd atrados aiz durvīm, neuzdrošinādamies ieiet, taču labi dzirdēju, ko viņi runāja.
– Kā gulēji? – Harvejs tūliņ jautāja.
– Paldies, šķiet, ka labi, – Aminta atbildēja spirgti un jautri. Bet pēc brīža piebilda:
– Vai es ilgi gulēju? Laikam ļoti ilgi. Es nekā neatceros.
– Savu vārdu taču tu atceries? – Harvejs jautāja, it kā jokodamies.
Aminta iesmējās:
– To protams. Bet vakardienu neatceros. Vai biju slima? Pag, pag… Tas tomēr ir visai dīvaini – atmosties un nekā neapjēgt – ne kur atrodos, ne kas noticis.
– Brīnums, kā valodu neesi aizmirsusi, – Harvejs tīšām izlikās jautrs un jokoja. – Bet vai mani tu pazīsti? Vai zini kā sauc?
– Ko tu, Harvej, šodien te pļāpā: kā mani sauc, kā tevi sauc? – pēkšņi Aminta strauji apklusa, viņas balss pēdējos akordos ieskanējās bailes, un es it kā instinktīvi sajutu, ka viņa nobālē. – Harvej, saki taisnību, – viņa ierunājās drebošā balsī, – tev bija aizdomas, ka es esmu prātā jukusi? Vai varbūt tā arī bija? – viņa iekliedzās.
Uz mirkli iestājās klusums, tad atkal ieskanējās Amintas balss:
– Harvej, nu saki taču taisnību, nemoki mani! Kāpēc tāda neziņa? Kāpēc es esmu zaudējusi atmiņu?
– Neuztraucies, Aminta. Tu taču nupat kā domāji pilnīgi skaidri. Tas ir labākais pierādījums, ka tu esi pie pilna prāta. Tu tikai biji ļoti ilgi slima un pagaidām neko neatceries. Bet mēs tūlīt kopā pamēģināsim atcerēties! Kāpēc tu mani pazīsti? Kāpēc, no kura laika? Pamēģini atcerēties, ja nezini.
– Kāpēc…
– Tu pirmīt domāji pilnīgi loģiski. Nomierinies un atceries. Kur un kad tu mani iepazini? Ko vēl zini par mani?
Aminta ilgi klusēja. Es nepacietīgi gaidīju. Beidzot Harvejs ierunājās:
– Nu, atcerējies? – un viņa balsī bija smaids un prieks.
Arī Aminta, šķiet, smaidīja.
– Atcerējos. Tas bija uz Betta-26. Pēc tam raķetē. Bet kur Osvaldo? Kur Onarioss un Leons? Es vakar viņus, šķiet, redzēju. Un vēl daudz daudz cilvēku. Kas tie tādi? Osvaldo!
Dzirdot pieminam svešos cilvēkus, Harvejs kļuva nemierīgs. Es to redzēju, jo, izdzirdējis savu vārdu, biju atvēris durvis un iegājis iekšā. Aminta, kura vēl gulēja gultā, steidzās apskaut mani un noskūpstīja uz pieres. Prieks par atgūto atmiņu un prieks, redzot mani, sajaucās viņā. Kad tas nedaudz pārgāja, viņa atskatījās apkārt un redzami izbrīnījās, ieraudzījusi zemo istabiņu ar logiem un skatu uz mežu.
– Kur mēs atrodamies? Uz Teriusa? Kāpēc tādā būdiņā? Vai tad uz A-lambda-3 mēs nebijām? Vai varbūt visu to laiku es nogulēju? Kas tas var būt par miegu, ja jāguļ divi gadi? Un ja es visu laiku biju slima, kāpēc neatrodos slimnīcā?
Harvejs pasteidzās atbildēt, pirms vēl jautājumu nav saradies tik daudz, ka atbildēt vairs nebūtu iespējams.
– Mēs atrodamies tieši uz A-lambda-3. Tikai mēs nosaucām to par Buenosu.
– Tā? Bet tas skats logā? Tās ir ilūziju bildes? Mēs atrodamies raķetē?
– Nē. Buenosa vide ir derīga cilvēkam. Mēs atrodamies būdiņā uz Buenosa. Bet drīz būs gatava jaunā māja, tad pārvāksimies tur.
Brīdi Aminta klusēja.
– Bet kad īsti es saslimu? Kas tā par slimību?
– Vai tu neatceries, kad saslimi?
– Mēs lidojām. Lidojām… Nezinu… Pēkšņi esam galā…
– Vai mēs bijām jau pāri pusceļam?
Aminta mirkli padomāja.
– Jā, jo es atceros, kā sāka darboties bremzes.
– Nu, un pēc tam?
– Pēc tam… pēc tam…
– …kad līdz A-lambda-3 bija miljards kilometru…
– Jā, miljards… Tad…
– …antiviela…
– Antivielas meteorīts! Aminta gāja bojā! – Aminta iesaucās un tajā pašā mirklī neizsakāmi apjuka.
Mēs nobālējām.
– Kā tu to zini? – es nomurmināju.
Aminta apjukusi un ar ātri augošām bailēm atkārtoja:
– Aminta gāja bojā! Man to visu laiku kāds atkārto! Es sadauzīju galvu…
Man kļuva nelabi. Aminta zaudēja biezumu. Aizmugurē iznira ledainie spoguļi ar ārprātīgo skatieniem. Es izsteidzos ārā un uzsmēķēju.
– Viss jau bija tik labi, – Aminta istabā pusraudādama vaidēja. – Atkal murgi, atkal slimība!
Vienīgi Harvejs, kā parasti, nezaudēja sajēgu. Nedaudz satraukts, viņš satvēra Amintu rokās un sāka steidzīgi runāt:
– Aminta, pagaidi, nomierinies! Pagaidi, Aminta, uzklausi mani! Atbildi vēl uz dažiem jautājumiem! Vai saproti? Nomierinājies? Vari uzklausīt?
– Jā, – Aminta vāji atbildēja.
– Vai TU sadauzīji galvu?
Mirkli klusums.
– Nē, es ne. Man to kāds saka, visu laiku atkārto: «Aminta gāja bojā. Es sadauzīju galvu». Abus teikumus kopā. Un reizē. Un ne vārdos, bet…
