– Saprotu, saprotu. Bet kas toreiz notika ar tevi?
– Ar mani? Nekas nenotika. Es neatceros… Nevaru atcerēties pilnīgi nekā. Aminta gāja bojā.
– Kāpēc tu runā par sevi trešajā personā? Vai tu gribi teikt, ka tu gāji bojā?
– Nezinu. Varbūt. Es nevaru būt bojā gājusi. Aizkapa dzīves nav. Es tikai skaidri zinu, ka Aminta gāja bojā.
Es klausījos šo sarunu ar pieaugošu uztraukumu.
– Paklau, Aminta, – Harvejs jautāja, noliekdamies pār meiteni, – kāpēc tu pirmīt teici «atkal murgi». Vai tu jau agrāk esi redzējusi līdzīgus murgus? Ja jau «atkal», tad tā iznāk.
Brīdi Aminta neatbildēja.
– Nezinu, – viņa beidzot teica. – Bet vai tad slimības laikā es nemurgoju?
– Varbūt murgoji. Es nezinu. Bet saki, Aminta, man tagad tā, – es jutu, cik saspringta bija Harveja balss, – kādi bija šie murgi? Par ko?
– Par ko? Es… es nevaru pateikt…
Es saspringu, baidīdamies izdzirdēt to, ko iedomājos tajā brīdī.
– …es… es biju spogulis…
Es nosviedu papirosu, uzlēcu kājās un, saķēris galvu rokās, aizskrēju projām. Zobus sacirtis, novēlos zālē, it kā jau būtu zaudējis prātu. Ko viņi runāja tālāk, nedzirdēju.
Es nezaudēju prātu, bet atgriezos mājās tāds, ka vislabprātāk ņemtu rokās cirvi un šķaidītu galvas šiem pretīgajiem rēgiem – visiem, kas te saradušies pēc Harveja nāves. Aminta taču pati apstiprināja, ka nākusi man spokoties spoguļa izskatā. Vai te cilvēks ar vājākiem nerviem patiešām nevarēja zaudēt prātu?
Bet es biju zinātnieks un pie tam biologs. Man labāk par citiem vajadzēja zināt, ka spoku nav, ikkatra līdzība ir tikai sagadīšanās, kā teikts kādā veclaiku filmā, ko mēs noskatījāmies, raķetē lidojot šurp. Es nemitīgi sev to atkārtoju un piespiedu sevi izturēties kaut cik normāli arī Amintas klātbūtnē.
Harvejs bija Amintai visu atklājis. Dabiski, ka viņa ne uzreiz spēja tam noticēt, vienkārši nespēja visu uzreiz aptvert un saprast.
Vislabākais nomierinātājs laikam tomēr ir darbs. Es metos tajā ar visu savu būtni, cenzdamies aizmirsties. Darba mums bija atliku likām.
Jau nākošajā naktī mēģinājām iegūt ūdens paraugu no uzplūstošā viļņa, izdarīt to, par ko Deharvejs gandrīz samaksāja ar savu dzīvību. Ierīce šoreiz bija pavisam vienkārša Ceharveja konstrukcija. Mēs paņēmām parastu spaini, kuram apakšā piestiprinājām garas tapas. Spaiņa virspuses trīs ceturtdaļas noklājām ar skārdu, kuru pielodējām.
Kad, dežūrējot piekrastē, ieraudzījām augam ūdens pakalnu, steidzīgi nolikām spaini tajā vietā, kur pakalnam vajadzēja uzplūst krastā, un ar tapām nostiprinājām spaini uz zemes, lai ūdens straume to neapgāztu. Kad pakalns uzvēlās spainim, tas pielija pilns, bet, pakalnam atplūstot, ūdens no spaiņa vairs nevarēja iztecēt, un mums paraugam vajadzēja būt rokā.
Taču spainis izrādījās tukšs. Samērcēts, mitrs, bet tukšs. Nelīdzēja pat tā sašaurinātā virsma. Spainis tiešām bija pielijis pilns, par to liecināja tā samitrinātā iekšpuse, bet pēc tam dīvainais ūdens bija pacēlies augšup pa spaiņa malām un atslīdējis atpakaļ jūrā.
Es uzskatīju to par pierādījumu tam, ka mūsu viesus krastā neiznes vis individuālas būtnes, bet gan vienota masa, jo, ja ūdens pakalns kalpotu šādām būtnēm tikai kā vide iziešanai virs jūras līmeņa, kāds gan spēks vilktu šīs vides aizturēto daļu pretī Buenosa pievilkšanas spēkam? Es pieļāvu domu, ka nezināmās būtnes kaut kādā ceļā vada šo pakalnu.
Onarioss, turpretim, bija citādās domās.
– Ja būtnes var piespiest ūdeni pacelties pakalnā lēni, bez kāda sprādziena vai kā cita, tad uz tā paša spēka pamata viņas var likt ūdenim arī pacelties no spaiņa, – viņš teica.
Man bija jāatzīst sevi par pagaidām uzvarētu.
Leons, pētīdams ūdens straumes pakalna rajonā, atklāja, ka ūdens plūst projām no pakalna uz visām pusēm. Tas liecināja, ka pakalns paceļas no apakšējiem jūras slāņiem. Ja būtnes pašas paceļas virspusē, tad par vidi tās izmanto apakšējo slāņu ūdeni, bet, tā kā līdz trīs kilometru dziļumam ūdens ne ar ko neatšķiras no virsējās kārtas ūdens, tad jāpieņem, ka virspusē paceļas protoplazmas kalns.
Bet vai tā bija no pārējās masas atrauta lode, vai arī savienota ar to? Spriežot pēc straumju stipruma un ilguma, pacelties vajadzēja milzīgām protoplazmas masām. Bet tad visam protoplazmas līmenim citās vietās vajadzētu vairāk vai mazāk svārstīties.
Mēs izdarījām mēģinājumu pēc mēģinājuma. Kad krastam tuvojās pakalns, mēs pa radio paziņojām «Jotai», kur atvēra jau iepriekš nolaistos paraugu ņēmējus. Kilometrus piecpadsmit no krasta protoplazma bija nosēdusies par divsimt metriem un nakts laikā svārstījās par divdesmit trīsdesmit metriem, bet dienā pacēlās līdz normālajam līmenim. Naktī visu laiku nāca pakalni, ne vairāk kā pusstundu viens pēc otra, un protoplazma, iznesusi krastā savu nastu, acīmredzot nepaspēja nosēsties pa šo laiku, kamēr augšup neceltos jau otrs pakalns. Tāpēc arī tālāk no krasta naktī visu laiku protoplazmas līmenis bija zemāks par normu.
