Mēs mēģinājām iztaustīt ēteru, vai tikai būtnes, kas varbūt atradās protoplazmā, nesazinās savā starpā kaut kurā radioviļņu diapazonā, taču neko neuztvērām. Vienīgi, ja mēs izprovocējām starojumu, paši, protams atrazdamies drošībā, tad tika pārtraukti telefona sakari, ja vads atradās starojuma joslā.
Ar šo parādību pētīšanu nodarbojās Leons, bet mēs neļāvām viņam daudz provocēt starojumu, baidoties no zemūdens iemītnieku dusmām.
Harvejs dienā, kad nedraudēja pakalna izniršana, nolaidās gar krastu lejā līdz divu kilometru dziļumam un konstatēja uz krasta nogāzes ilgstošu, vertikālu straumju pēdas: acīmredzot protoplazma vēlās augšup un lejup pa krasta nogāzi.
Tādā rosīgā darbā pagāja kāda nedēļa. Pakalni nemitīgi izsvieda visdažādākos dzīvniekus. Man tomēr gribējās nolaupīt pakalnam protoplazmas paraugu. Šim nolūkam mēs ierīkojām dziļūdens paraugu noņēmēju sauszemes darbībai. Lai varbūtēja nikna starojuma gadījumā mēs neciestu, visi noslēpāmies gravā piecus kilometrus no mājām, pie tam stipri sāņus no līnijas «jūrmala – mājas»; kāpēc tā, vēlāk pastāstīšu.
Līdzko parādījās pirmās pakalna pazīmes, kuras nu jau mēs mācējām labi noteikt, Harvejs nolika tam ceļā parauga noņēmēju un pats ielēca «Jotā» un aizlidoja. Līdzko īpašs aparāts ziņoja, ka noņēmējs applūdis, mēs ieslēdzām elektromotoru, kas to atvēra un atkal cieši noslēdza. Tad vēl nekas nenotika, bet minūti vēlāk, acīmredzot tad, kad zemūdens būtnes vai būtne pamanīja laupīšanu, mūs sāka kratīt sīkas trīsas un krampjīši. Mēs jutāmies laimīgi, ka neatrodamies tuvumā atriebīgajām būtnēm vai būtnei. Veselu pusminūti vilkās šīs mokas, tad viss nomierinājās. Mēs jutāmies priecīgi, jo, ja arī bijām nedaudz cietuši, tad to kompensēja prieks par izdevušos laupīšanu.
Es nedomāju, ka izstarošana varētu atkārtoties otrreiz, tāpēc droši devāmies mājup. Kā jau gaidīju, būtnes ilgo un briesmīgo starojumu bija vērsušas pa mūsu māju.
Mēs jau sen bijām ievērojuši starojuma izteikto virziendarbību. Kad stari ķēra Deharveju, mēs atradāmies tikai desmit divdesmit metrus no viņa un necietām tikpat kā nemaz. Turpretī es atrados 200 metrus virs protoplazmas un cietu ļoti smagi. Un Harveji, kas atradās trīs kilometrus attālu, bet augšā, tieši virs manis, tātad stara darbības virzienā, arī sajuta starojumu visai spēcīgi. Bet Aminta, kas atradās pašā starojuma avotā, kad cieta Deharvejs, vispār nejuta neko.
Izteiktā virziendarbība varētu norādīt uz staru ieroču lietošanu, bet tas, savukārt, apstiprinātu individuālu būtņu eksistenci, jo kā gan monolītiska masa varētu lietot, teiksim, staru pistoli? Protams, varēja šāda masa pati izdot starojumu, taču tad grūtāk izskaidrot virziendarbības iespējamību.
Tāpēc arī mēs bijām aizveduši visus mūsu pa šo laiku salasītos lopus, un paši arī nestāvējām kaut kur aiz mājas. Un tas nebija darīts velti, jo mēs atradām mūsu rudo kaķi guļam istabas vidū sastingušu kā ziemā nosprāgušu, izvalbītām acīm, izplestiem nagiem. Mēs, protams, nebijām viņam vēlējuši šādu likteni, viņš bija palicis mājās nejauši. Mēs aprakām nelaiķi un devāmies uz jūrmalu.
Mūsu paraugu noņēmējs bija ar spēku rauts dzelmē, taču par laimi trose, kurā tas bija piesiets, bija ļoti izturīga, paredzēta noņēmēja nolaišanai lielā dziļumā, kur pašas troses apakšējai daļai vien ir milzīgs svars. Tā mēs, gan vēl baidīdamies, ka, kustinot trosi, izstarošana atsāksies, netraucēti izvilkām noņēmēju no simt metru dziļuma.
Iegūtais paraugs bija ļoti vērtīgs; iekšā bija tā pati protoplazma, tikai ar pavisam nelielām izmaiņām.
Mēs baidījāmies, ka pēc tādas nekaunīgas laupīšanas zemūdens būtņu attieksme pret mums izmainīsies, taču būtnes, kas ātrās dusmās bija gribējušas sodīt mūs ar mokpilnu nāvi, tagad tikpat ātri piešķīra mums noilgumu.
Kad mēs smēlām protoplazmu no dziļuma, nekādi triecieni netika saņemti, bet kad Deharvejs pieskārās masai, kas nesa (vai sedza nesējus) krastā Amintas ķermeni, tūlīt saņēma gandrīz nāvējošu triecienu. Vēl briesmīgāku starojumu šāds pakalns deva tad, kad mēs gribējām izdarīt to pašu, ko jau desmitām reižu bijām darījuši dziļumā. Tātad starojumu deva tikai aktīvā protoplazmas daļa, tā daļa, kurā varbūt atradās svešās būtnes, zemūdens iemītnieki. Vai, toreiz nolaižoties dzelmē, es biju nonācis tādu tuvumā? Acīmredzot. Varbūt tās sekoja ar skatienu no savām dzīlēm man kā dzīvai būtnei, bet nepiegrieza nekādu vērību nedzīvajiem noņēmējiem, kas paklusām zaga viņiem protoplazmu?
Šādu pētniecības darbu veicot, es pamazām iegāju sliedēs.
Nedēļu pēc Amintas ierašanās mēs, kādu dienu kārtējo reizi aizgājuši pārbaudīt okeāna dāvanas, atradām jūrmalas smiltīs zābakotu kāju pēdas, kuru sākumu bija noskalojis paisums. Šādu zābaku nebija nevienam no mums. Taču es tos šķitu redzējis kaut kur, nevarēju tikai atcerēties kur. Pēdas neveda vis uz mūsu māju, bet gan uz otru pusi, kur pazuda mežā. Mēs sekojām tām, līdz sākās šejienes elastīgā zāle, kas slēpa visas pēdas.
