Apstājāmies, nezinādami ko darīt. Mūsu viesis bija cilvēks un aizbēdzis mežā. Acīm redzot, viņš pamodies vēl naktī, kad mūsu māju nebija varējis saskatīt. Bet, ja tas būtu kāda no mums kopija, tad taču mācētu atrast ceļu uz mājām vismaz rītā. Un šie svešie zābaki! Svešais bija kāds cits vīrietis, ne no mums četriem. Bet kas tad tas varēja būt? Katrā ziņā vajadzēja viņu atrast, pirms vēl to nav apēduši plēsīgie zvēri, kas te pēdējā laikā bija saradušies. Tas viegli varēja gadīties, jo pēdas liecināja, ka vīrietis bijis vēl spēkos ļoti vājš un gājis streipuļodams, bet vienviet pat paklupis.
Te es atcerējos savu Ceberu. Varbūt viņam izdosies sadzīt pēdas; ja ne, nāksies izķemmēt visu mežu. Aizskrēju uz mājām, atņēmu viņu Bosvaldo, kuram Cebers šobrīd sekoja, un devos uz liedagu.
Sapratis savu uzdevumu, Cebers ātri vien iejutās savā lomā un patiešām izrādījās neatsverams palīgs. Cebers veica savu uzdevumu tā, it kā būtu bijis tikai nedēļas pārtraukums no viņa iepriekšējām medību gaitām.
Vīrietis gulēja ar seju zālē kādā nelielā noriņā kilometrus divus no krasta. Apgriežot viņu ar seju uz augšu, viņš pamodās un sāka skatīties uz mums.
Pirmajā mirklī es viņu nepazinu, taču ieraudzīju tik daudzkārt redzētu seju, ka pat sirds notrīsēja.
– Augustino! – iesaucās Beharvejs, kurš arī atradās turpat blakus.
Es sarāvos, ap sirdi kļuva kaut kā dīvaini. «Harvejs, Aminta un vēl Augustino…» – noskanēja kaut kur dvēseles dziļumos.
Viņš bija bez brillēm, tāpēc es nebiju viņu uzreiz pazinis.
– Harvejs! – viņš priecīgi iesaucās un, piemiedzis acis, cieši palūkojās manī: – Osvaldo? – un sāka meklēt zālē savas brilles.
Es gan domāju, ka tas ir veltīgi, taču drīz vien viņš patiešām izvilka brilles no zāles kumšķa un uzlika sev uz deguna. Paskatījies vēlreiz uz mums abiem caur stikliem, viņš no sirds nopriecājās:
– Tiešām Harvejs un Osvaldo! Brīnišķīga sagadīšanās. Es te visu nakti blandījos un pat iedomāties nevarēju, ka satikšu jūs! Bet kur mēs galu galā esam?
– A-lambda-3 – Beharvejs smējās. – Nelaida tevi šurp, šā vai tā atlidoji! – Harvejs nudien bija dīvains cilvēks. Pat tik neparasts notikums viņu spēja iepriecināt un uzjautrināt. – Konservēts kā smadzeņu šūnu potenciālu starpība! – viņš sāka neganti smieties, un Augustino mulsi smaidīja viņam līdz. Nabags, viņš vēl nenojauta, ko tūlīt uzzinās.
– Kas par potenciālu starpību? – Augustino mulsdams jautāja.
– Tu, – Beharvejs rēca, – ha, ha, ha! Neesmu biologs, nevaru precīzi definēt atmiņu. Nav svarīgi, ha, ha, ha!
Man sanāca dusmas par šādu nepiedienīgu Beharveja uzvedību, un es viņam uzkliedzu:
– Liecies mierā, velns!
– Nolādēts! Liecies mierā pats! Es esmu saticis vecu draugu, ko jau biju domājis esam šķirtu no manis uz visiem laikiem! Kāpēc lai es nepriecātos? Viņš palika tur, es esmu miris, un tomēr mēs satikāmies!
Viņš tiešām izturējās tā, it kā būtu visparastākajos apstākļos negaidīti saticis Augustino.
– Pie velna, – viņš iesaucās. – Kāda jēga ik mirkli atcerēties, ka te notiek velns zin kas, un galu galā sajukt prātā! Hei, Augustino! Iesim labāk ierausim kādu glāzīti uz tiem priekiem! Esi vīrs un neņem galvā to, ka esi šonakt piedzimis! Ha-ha-ha!
– Bet nopietni, kā es te nokļuvu?
– Tevi noraidīja pa radio no Lukrēcija! Pārvērta elektromagnētiskajās svārstībās un noraidīja. Tāpat kā skaņu! Ha-ha-ha! Bet šeit tevi uztvēra, pastiprināja un atskaņoja! Ha-ha-ha!
– Bet nopietni? Es neko nesaprotu, – Augustino jau gandrīz lūdzās.
– Šaubos, vai tu atceries, no kurienes tu šeit nokļuvi un ko darīji vakar, – es īgni norūcu.
– Tik tiešām! – Augustino iesaucās. – Neatceros! Bet kā tu to zini?
– Paklau, mazais, – Beharvejs uzsita viņam uz pleca un palīdzēja piecelties. – Cik atceros, tev bija vāja sirds, tāpēc labāk nejautā savu pagātni, bet ejam uz mājām un iepazīsimies ar mūsu kompāniju!
Šie vārdi tikai satrauca Augustino vēl vairāk. Juzdamies vesels un spirgts, viņš nevarēja pieļaut domu, ka nesen būtu bijis smagi slims, tāpēc nespēja savam atmiņas zudumam rast nekādu izskaidrojumu.
Es te sīki neatstāstīšu, kā mēs pamazām, pa ceļam uz mājām viņam visu izskaidrojām. Protams, viņš nespēja mums uzreiz noticēt, domāja, ka atkal par viņu smejamies un izjokojam. Taču tikšanās ar daudzajām kopijām bija pietiekams pierādījums.
– Tici vai netici, – Beharvejs beigās noteica, – bet tu esi starp mums, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, un jādzīvo vien būs.
Tā Augustino atkal bija kopā ar mums.
Rudens tuvojās arvien vairāk. Kļuva manāmi vēsāks. Bet pēc Augustino ierašanās sākās īsti cilvēku plūdi. Lai rudenīgajā laikā neļautu jaunajiem saaukstēties, ilgi guļot jūrmalā slapjiem, mēs pārmaiņus naktīs dežūrējām krastā un gaidījām uzplūdus. Jaunos nedrīkstēja pamest jūrmalā līdz rītam arī tāpēc, ka, pamodušies vieni paši, tie nezināja, kurp doties. Ja mūsu ekspedīcijas locekļu kopijas zināja mājas, tad šie varēja galīgi nomaldīties.
Caurmērā jūra katru nakti izsvieda vienu divus cilvēkus un dažus dzīvniekus. Dažas naktis cilvēku nebija nemaz, bet kādā toties veseli pieci.
