Harveji bija jau tiktāl pieraduši, ka viņus vairs nemaz nepārsteidza šīs parādības apbrīnojamā savādība, viņus interesēja vienīgi tas, ko nu atkal jūra būs mums uzdāvinājusi.
Mūsu ekspedīcijas locekļu kopijām vēl nebija samērā daudz jāskaidro viņu izcelšanās. Bet ar tagadējiem jaunpienācējiem, kas visi kā viens bija kaut kur tālā pagātnē satikti cilvēki, bija jānoņemas līdz apnikumam. Pamēģiniet jūs iestāstīt dzīvam cilvēkam, ka viņš nemaz nav viņš, bet gan viņa kopija, ka viņš tikai šonakt radies jūras dzelmē un tā tālāk, – tad sapratīsiet mūsu grūtības un pūles.
Nepilnās divās nedēļās mūsu skaits vairāk nekā divkāršojās. Mēs jau sākām baidīties, ka, tā turpinoties, nāksies celt vēl vienu māju.
Visu šo laiku es nejutos sevišķi labi. Es nespēju šādas likteņa nenormālības panest tik viegli kā Harvejs. Es nevarēju tikt vaļā no domas, ka visi šie cilvēki, kas bija man apkārt, kas runāja, strādāja un ar katru dienu vairojās skaitā, ir tikai rēgi. Materializēti rēgi. Man likās, ka kādu dienu tie var pēkšņi pazust. Ne vienmēr spēju izturēties pret viņiem kā pret cilvēkiem, un tas mani stipri mocīja. Cik redzēju, vērojot savus «alter ego», arī tie nejutās labāk.
Harvejs, kādu laiku vērojis mūs, reiz teica man:
– Osvaldo, es redzu, tev neliek miera tavs sapnis.
Es tiešām bieži to atcerējos un domāju par dīvaino sakritību starp sapni un īstenību.
– Tā ir tikai sagadīšanās, – Harvejs teica, it kā uzminējis manas domas. – Tiec taču galā pats ar sevi!
– To, ka tas jādara, es pats zinu, – atteicu, – zinu, ka nav nekādu pārdabisku spēku, bet tomēr… nelādzīgi.
– Nepierasts. Saņemt cilvēkus jau pazīstamus, gatavus un pieaugušus.
– Tāpēc jau viņi man šķiet kā rēgi, – es teicu.
– Kas tad ir rēgi? Ņemot vērā, ka viņi īstenībā neeksistē, tie ir cilvēka iedomu radīti tēli. Cilvēks tos tikai iedomājas. Viņi eksistē cilvēka smadzenēs, tāpat kā atmiņas par kādu cilvēku. Bet šeit, okeāna dzelmē eksistē tik augsti organizēta matērija, kas spēj materializēt cilvēku tikai pēc mūsu atmiņām, jo kur gan citur tā var smelties ziņas par mums pazīstamajiem cilvēkiem, kas te pēdējā laikā uzrodas. Bet atmiņas un iedomas, kā jau teicu, stāv ļoti tuvu. Tā ka tu nesajūc prātā, ja kādreiz ieraudzīsi krastā izmestu spoguļveida ērmu ar manu seju. Arī tur nebūs nekā pārdabiska.
Es nodrebēju.
– Ko tu tur muldi! – izgrūdu.
– Tu brīnies, kā Aminta var zināt, ka viņa bijusi spogulis. Atceries, ka visa mezgls ir mūsu smadzenes. No turienes cēlušies visi tie pavedieni, ko radījusi jūras dzelme. Amintas radītājs apkopoja viņā visu, ko tu par viņu zināji, arī to, ka tu viņu redzēji savos murgos. Viņš tikai pārvērta tavas atmiņas par Amintas atmiņām, jo savādāk taču Aminta būtu fiziski pārveidota tava kopija. Saprati?
– To es zināju arī pats, – teicu lēnām, – tomēr labi, ka ir kāds, kas to pasaka.
– Neviens cilvēks nekad nav nokļuvis tik dīvainā situācijā kā mēs. Visiem vienmēr ir bijusi darīšana ar normāliem cilvēkiem, kas dzimuši un auguši, bet nevis radušies no jūras kā sengrieķu dievi. Taču tāpēc nav jāzaudē galva. Galu galā tas taču ir pat interesanti, vai ne?
– Protams… Bet pierast grūti. Dažreiz, runājot ar viņiem, liekas neticami, ka viņi patiešām var mani saprast, jo nav taču cilvēki.
– Osvaldo! Galvenais taču ir tas, ka viņi IR CILVĒKI! Kādā ziņā skaņa, ko tu izrunā pats, atšķiras no tās, ko tev atskaņo magnetofons, kurā tu esi ierunājis? Ne ar ko. Tikai pagātnē, pēc izcelšanās, bet tagadnē, tavās ausīs – ne ar ko. Tāpat ir arī ar šiem cilvēkiem. Tagadnē izturies pret tiem kā vienmēr, bet pagātnei pieej zinātniski. Tā drošāk.
Es pamāju un klusēju.
– Tu baidies no viņiem? – Harvejs atkal iejautājās.
– Zināmā mērā jā, tikai ne tāpēc, ka gaidītu no viņiem ko ļaunu, – padomājis atbildēju. – Psihiski, var teikt, ne fiziski.
– Nu, tas pāries. Tātad atceries – tagad viņi ir parasti cilvēki!
Šī saruna ar Harveju man deva ļoti daudz. Es nomierinājos gandrīz pilnīgi. Galu galā organisma milzīgās pielāgošanās spējas ņēma virsroku, un es pieradu pie visa un spēju uzņemt jaunos viesus tāpat kā Harvejs – vienkārši un nepiespiesti.
Onariosi, tāpat kā vienmēr, bija drūmi, nerunīgi un neizdibināmi. Ko viņi domāja, nezinu, bet nekādas sevišķas bailes vai nepatiku pret jaunajiem neizrādīja. Acīm redzot, arī viņš jau bija pieradis pie visa.
Turpretim ar Leonu nebūt tā nebija. Viņš joprojām vairījās no savām kopijām, uz jaunajiem lūkojās ar gandrīz neslēptu riebumu un bieži, kad viņu pēkšņi iztraucēja kāds troksnis vai negaidīti parādījās kāds no jaunajiem, krustījās. Reiz, to novērojis, es iesāku ar viņu sarunu:
– Vai tiešām tu esi iesācis ticēt dievam? Tu varētu kalpot skolās par piemēru, kā senie cilvēki sāka nodoties reliģijai. Lūk, cik ātri cilvēks atzīst pārdabisku spēku eksistenci, līdzko sastopas ar viņam nesaprotamām dabas parādībām!
Leons neapmierināts aizgriezās un atcirta:
– Neko tamlīdzīgu es nedomāju, – un gribēja izbeigt sarunu, taču es neatlaidos:
– Ko tad tu domā? Ka visi tie ir spoki? Kāpēc tad viņi no krusta zīmes nepazūd?
