– Tas bija agrāk, kad spoki no krusta bēga, – Leons neskaidri nomurmināja, taču es saklausīju.
– Ek, Leon, Leon. Kā gan zinātnieks var noticēt vecu vecajām pasaciņām par eņģeļiem un svētajiem?
Leons pēkšņi apsviedās:
– Kas tev teica, ka es ticu eņģeļiem un svētajiem? Tu neko nesaproti. Iedomājies, ka tas tur, dzelmē, lasa katru tavu sīkāko domiņu, var pateikt iepriekš katru tavu soli, nosaka tavu likteni uz šīs planētas, spēj radīt tādu kā tu un acumirklī nonāvēt ar savu neredzamo roku. Viņš soda un attaisno pēc saviem ieskatiem. Vai tas vairs daudz atšķiras no dieva?
Man vai mute palika vaļā, tik negaidīts bija šāds pavērsiens mūsu sarunā. Leons ticēja kaut kādam zinātniski atzīstamam dievam! Un es pirmajā mirklī pat nevarēju atrast argumentus pret viņu.
– Kādā ziņā viņš tur rokās mūsu likteņus? No kura laika viņam tāda vara? – beidzot jautāju.
– Vai tu esi izmērījis viņa varas robežas? Kur ir galvojums, ka viņš ir parādījis visu, ko spēj? Vai, spēdams izņemt domas no mūsu galvām, viņš nespēj tās tur arī ielikt, tādējādi likdams mums rīkoties tā vai citādi?
– Hm… – es apjuku, – bet no viņa soda taču mēs veiksmīgi noslēpāmies gravā.
– Tā kunga ceļi ir neizdibināmi, – Leons pasmaidīdams atbildēja ar veco teicienu. – Varbūt viņš gribēja nevis nonāvēt mūs, bet gan parādīt, ka to spēj.
– Vai tu gribi teikt, ka viņš ir visvarens?
– Priekš mums – jā.
Brīdi es nezināju, ko teikt, tad pajautāju:
– Bet kāpēc tad tu krusties, ja netici vecajai baznīcai?
– Paradums. Bet vispār labāk viņu godināt ar krustu, nekā negodināt nekā.
– Vai tu domā, ka viņš redz tavu godināšanu?
– Viņš taču lasa katru manu domu!
– Bet varbūt nelasa. Varbūt lasīja tikai tajā naktī, kad mēs raustījāmies krampjos.
– Bet varbūt toreiz viņš, tā sakot, pārrakstīja, bet lasa vienmēr, vai vismaz kad iepatīkas.
– Un tu gribi viņu pielabināt ar krustiem un lūgšanām?
– Negribu vienreiz, kad viņam būs apnicis rotaļāties ar mums, nosprāgt līdzīgi tam rudajam kaķim.
– Vai tu domā, ka viņš tevi saprot?
– Viņam nav vajadzīgi vārdi, viņš lasa domas. Es ar viņu bieži sarunājos.
– Ko? Viņš tev atbild? – es biju pārsteigts.
Leons piesarka.
– Nezinu. Bieži es uzdodu viņam jautājumus un tūlīt iedomājos viņa atbildi. Nevaru pateikt, vai tās ir manas paša domas, vai viņš man tās ieliek galvā.
– Hm… – es brīnījos arvien vairāk. – Bet vai agrāk tu tā nesarunājies pats ar sevi?
– Sarunājos gan. Toreiz es runāju ar savu likteni… Vispār, ar kaut ko tādu, kas atrodas manā dvēselē, nekur ārpusē, un vada mani.
– Nu, redzi nu. Agrāk taču tu nevarēji būt sakaros ar Buenosa planētas dievu!
– Tiesa gan, – Leons steidzīgi piekrita, – arī es pats neticēju, ka viņš man atbild. Bet tas neizmaina neko no pārējā.
– Bet par ko tad jūs runājat? – vēl pajautāju.
– Visvairāk par Lielajiem Dzīves Likumiem. Bet dažreiz arī par ikdienišķām lietām.
– Kas tie par likumiem? – es nesapratu.
Leons atmeta ar roku, negribēdams daudz stāstīt.
– Ir tādi likumi, tāpat kā fizikā, ķīmijā vai matemātikā. Un noteicis tos tas pats, kas citus likumus. Daba, ja tu vēlies tādu nosaukumu, ne citādu. Priekš citiem tas nav svarīgi, bet priekš manis svarīgi.
Es grozīju galvu. Jo dziļāk es ielauzos Leona garīgajā pasaulē, jo vairāk tā mani pārsteidza.
– Bet kad tad jūs ar viņu sarunājaties?
– Visvairāk vakaros pirms aizmigšanas.
Es klusēju.
– Vai tu tici aizkapa dzīvei? – iejautājos.
