– Ja būtu iemesls, ticētu. – Tad piebilda ar ironisku pieskaņu: – Mana dvēsele jau pirms nāves ir iemiesojusies divās citās miesās. Un, ja es nomirtu un mani iesviestu jūrā un pēc divām nedēļām es izkāptu no tās un dzīvotu tālāk; vai tā būtu aizkapa dzīve vai šīssaules? Vai es būtu es vai kāds cits? Kur te ir robeža? Vai varbūt aizkapa dzīve ir zinātniski iespējama? Es bieži esmu domājis par cilvēka niecīgumu mūžīgajā dzīves ritumā. Pietiktu kādam manam sencim pirms tūkstoš gadiem viduslaiku krodziņa kautiņā dabūt ar solu pa galvu vai arī palikt vecpuišos, un es nebūtu tagad radies; vismaz mana dvēsele ne. Vēl vairāk – kaut kāda amēba varēja izmainīt manu senču attīstības ceļu. Kas tad to nosaka? Dievs? Ja viņa nav? Gadījums? Liktenis? Liktenis, kas no mūsu dzīves ikdienas likstu vadīšanas izaug pāri visuma bezgalībām un tur saplūst ar citiem likteņiem? Kas tad ir cilvēks, šis gaistošais molekulu savienojums, kas to augstās organizētības dēļ ieguvis intelektu? Un ja citas molekulas sakārto jeb organizē gluži tāpat, tad iegūst gluži tādu pašu intelektu. To rada matērijas organizētība, kā tas radās, matērijai pamazām organizējoties. Vienāda matērijas organizācija, vienāds saprāts, – un miris cilvēks dzīvo tālāk. Cik vienkārši tas ir mūsu teorijā, tik vienkārši tas ir praksē tur, jūras dzelmē. Izmaina mazliet matērijas organizāciju mūsu smadzenēs ar radiostarojuma palīdzību, – un mēs domājam to, ko mums liek mūsu pavēlnieks. Vai kāds brīnums, ka mēs esam pa radio vadāmas rotaļlietas vēl augstāk organizētas matērijas rokās? Kas var pateikt tās organizācijas robežas? Šī pretīgā niecības un nevarības sajūta! Varbūt tieši tāpēc man tik pretīgi visi apkārtējie viltuscilvēki – mūsu niecības apliecinājumi.
Leons apklusa un aprima rūgtā sūdzēšanās.
– Nebiju domājis, ka tu tāds filozofs, – domīgi teicu, nezinādams, ko citu lai saku.
Leons mulsi pasmaidīja:
– Aizmirsos mazliet.
– Tātad viņi tev pretīgi kā mūsu niecības apliecinājumi. Bet vai tu nepārspīlē šo niecību? Pavēro reālo dzīvi. Mēs darām, ko gribam, dzīvojam, strādājam, un augstāki spēki to neietekmē.
– Vairumu cilvēku varbūt arī ne, ja vien neskaita Likteni, bet mūs, kā redzi, ietekmē. Bet vispār nevar noliegt, ka arī matērijas radītais intelekts savukārt ietekmē pašu matēriju. Savstarpēja mijiedarbība – varbūt tāds ir viens no dzīves likumiem. Savstarpēja mijiedarbība un tai pāri Liktenis – gadījums.
– Labi, Leon, – es beidzot teicu, – mēs tomēr nesāksim piekopt tavu augstāk organizētās matērijas kultu. Nav nekādu pierādījumu, ka tie tur okeānā būtu patiešām tik vareni, kā tu domā. Nav pierādījumu, ka viņi ikbrīd lasītu mūsu domas, un vēl mazāk ticams ir apgalvojums, ka mēs tiekam vadīti pa radio.
– Ja ne mēs, tad varbūt viņa ielikteņi, mums uzdāvātie cilvēki. Ja nu, runājot ar šiem mūsu viesiem, mēs sarunājamies ar pašu radītāju?
– Nevar būt!
– Ja viņš izliekas, tikai spēlējas ar mums, jo te nemaz nevar teikt, ka krāpj mūs. Ja nu no šiem ielikteņiem var sagaidīt visnegaidītākos soļus? Ja viņi nav cilvēki, bet augstākas varas uzsūtīti briesmoņi?
– Nevar būt!
– Bet ja nu tomēr? Arī tādā ziņā man no viņiem bail. Šīs šaubas neliek miera! Pastāvīgā briesmu sajūta! Gribas lūgties augstākās varas žēlastību.
– Tava stāsta viena daļa var kalpot kā zinātnisks izskaidrojums pašreizējiem notikumiem. Bet pārējā daļā tev nav taisnība. Var pierādīt, ka viss ir daudz vienkāršāk, nekā tu domā. Zemūdens iemītnieki patiešām ir augstāk attīstīti par mums vienā dzīves jomā, bet ne sevišķi daudz augstāk, un arī mums būtu pa spēkam tāda attīstības pakāpe. Tāpēc atmet bailes un mazvērtības sajūtu. Pēdējā ir sevišķi bīstama. Cilvēka prāts tavā mijiedarbībā var ņemt virsroku un ietekmēt gadījumu – likteni sev vēlamā virzienā. Katrā ziņā augsti organizētā matērija ir pārāka par neorganizēto un vēl augstākās organizācijas pakāpes tai ir sasniedzamas. Un, jo augstāka šī pakāpe, jo vairāk cilvēks pakļauj sev likteni. Tas notiek pēc dabas likumiem. Daba strādā cilvēka labā, nevis pret to. To tu biji piemirsis, – to, ka cilvēks ir dabas lolojums. Tāpēc, Leon, vairāk drosmes, stingri uz kājām!
– Lai dzīvo cilvēks! – Leons piebilda mazliet ironiski, bet viņa sejā tomēr atspoguļojās atvieglojums.
Tā beidzās šī saruna, kas sagrāva Leona ticību augstākās matērijas dievam un stipri palīdzēja nomierināt pašu Leonu, tāpat kā iepriekšējā saruna ar Harveju bija nomierinājusi mani.
