Iepriekš minētajās divās nedēļās jūra mums uzdāvināja deviņpadsmit cilvēkus. Vispirms nāca vēl viena Aminta, tad agronome no Lukrēcija, Harveja mīļākā, tad atkal Aminta, studente no Lukrēcija, vēlreiz Aminta, atkal agronome, tad Olvārija, mana māsa, Silvio, viņas nešķiramais līgavainis, vēlreiz Olvārija, dispečere no Betta-26, tad kāda Harveja jaunības dienu mīlestība, ko es nepazinu, tad kāds Onariosa jaunības paziņa, tad bijusī Onariosa meitene, tad otrs paziņa, atkal pirmais paziņa un atkal meitene. Tad jūra izmeta stacijas Betta-26 priekšnieku – to, kurš bija savā laikā apgalvojis, ka es esot apdomīgs, nosvērts un neatlaidīgs –, pēc tam viņa skaisto meitu un beidzot vēl vienu meiteni, par kuru pastāstīšu vēlāk. Lūk, visi mūsu viesi!
Kā gan mums nācās nopūlēties, kamēr izskaidrojām viņiem visiem viņu likteni! Kādas tik scēnas netikām redzējuši! Bettas priekšnieks trieca dūri galdā un kliedza, kādas mums esot tiesības transportēt viņu bez paša atļaujas no ērtās Bettas uz šo neapdzīvoto planētu. Silvio, turpretim, kad pārtrauca brīnīties kā šeit nokļuvis, bija tīri priecīgs par šo vienreizējo dēku.
Visi viņi bija normāli cilvēki, tādi, kādus mēs tos atcerējāmies, tikai viņu pagātne viņiem pašiem bija ļoti miglaina. Viņi zināja par sevi tikai to, ko par viņiem zinājām mēs četri, kas nolaidāmies uz Buenosa. Cilvēkiem, kurus pazinām mēs visi, nevarēja pateikt, pēc kura atmiņām tie radīti – tajos bija apvienotas mūsu visu atmiņas.
Mūsu laime, ka visi šie deviņpadsmit tika iznesti krastā ar visām drēbēm, savādāk mums pietrūktu apģērba, sevišķi sieviešu apģērba. To faktu, ka viesi atkal nāca krastā apģērbti, mēs izskaidrojām tā, ka atceramies viņus vienmēr tikai apģērbtus, tāpēc arī dzelmē viņus radīja apģērbtus, bet Augustino pat ar visām brillēm.
Tagad būtu laiks pastāstīt sīkāk par dažiem mūsu viesiem, ko jūs vēl nepazīstat. Agronomi sauca Husita, bet otru mēs nosaucām par Ahusitu. Pedagoģijas studentei no Lukrēcija vārdā bija Lana. Harveja jaunības mīļāko sauca Kresī, bet skaisto Bettas priekšnieka meitu par Fortūnu – daudzsološs vārds, vai ne? Onariosa jaunības dienu meiteni sauca par Kensiju un attiecīgi otru par Akensiju.
Ar Onariosa paziņu, kura vārds bija Donfiļjo, gadījās neparasts notikums. Jau tad, kad mēs viņu atnesām mājā, es ievēroju, kā nobālēja Onarioss. Pamodies, Donfiļjo apskatījās apkārt un, pamanījis klātesošo vidū Onariosu, viņš it kā sarāvās. Dūres viņam savilkās, seja noraustījās, acis ļauni iedzalkstījās, taču, laikam redzēdams, ka visapkārt daudz cilvēku, viņš nemetās virsū Onariosam.
Mēs pēcāk prasījām Onariosam, vai tas kāds viņa ienaidnieks, bet Onarioss vairījās atbildēt. Nākošajā naktī kopā ar Kensiju atradām vēl vienu jaunu vīrieti, kalsenu, melnīgsnēju, tumšiem matiem, asu degunu, plānām lūpām. Ne Harvejs, ne Leons, ne es viņu nepazinām, tāpēc nospriedām, ka tam atkal jābūt Onariosa paziņam. Pasaucām viņu. Tā arī izrādījās, bet Onarioss sadrūma vēl vairāk un pateica tikai, ka šo saucot par Františeku.
Pēc atmošanās Františeks, ieraudzījis Onariosu, sāka drebēt un lūgties žēlastību.
Tagad jau mēs visai neatlaidīgi prasījām Onariosam visu izstāstīt. Beidzot viņš bija arī spiests to darīt. Pie vakariņu galda viņš mums pavēstīja sekojošu stāstu.
* * *
Tas noticis pirms gadiem piecdesmit, kad Onariosam bijuši nepilni trīsdesmit gadi. Viņš piedalījies ekspedīcijā uz sistēmu A-sigma. Ekspedīcijas sastāvs bijis stipri līdzīgs mūsējās sastāvam, proti – četri vīrieši un viena sieviete. Ekspedīciju vadījis slavenais profesors Lamankruā, kurš bijis arī Teriusa 4. zinātniskā institūta prezidents. Viņa palīgs raķetē bijis Donfiļjo. Raķetes bortmehāniķis bijis Františeks. Sievieti raķetē sauca Kensija, un tā bija jau tikpat kā Onariosa līgava.
Ekspedīcija sekmīgi sasniedza sistēmu A-sigma, izpētīja sevišķi interesanto astoto planētu, strādājot diezgan grūtos apstākļos, izdarīja vairākus vērtīgus zinātniskus atklājumus. Lamankruā, vērtējot kaimiņu planētu – numur deviņi – konstatēja tur bagātu reto metālu krājumu pazīmes. Starp metāliem bija arī toreiz vēl diezgan dārgās anihilatora degvielas sastāvdaļas. Lamankruā ieteica doties uz planētu A-sigma-9 un pārbaudīt datus. Donfiļjo nepiekrita tam, aizbildinoties, ka tas neietilpstot ekspedīcijas programmā, bet faktiski galvenokārt tāpēc, ka tas aizkavētu atgriešanos mājās par dažiem mēnešiem.
Tomēr ekspedīcija uz A-sigma-9 notika. Lamankruā tur atklāja patiešām vērtīgas reto metālu atradnes. Taču ļaunais un nesaticīgais Donfiļjo tagad ik uz soļa pretojās Lamankruā pavēlēm. Lamankruā stingrība un noteiktība Donfiļjo satracināja vēl vairāk. Pamazām sirmais zinātnieks iemantoja sava palīga naidu. Vēl senāks bija Donfiļjo naids pret Onariosu, cēlies vēl pirms ekspedīcijas sākuma no Donfiļjo greizsirdības uz Onariosu par Kensiju. Tā ekspedīcijas dalībnieku starpā brieda konflikts.
