Viņš nogaidījis laiku, kad Františeka dežūra gājusi uz beigām. Dzirdēdams, kā nogurušais Františeks aiz durvīm šņāc, Onarioss uzmanīgi atvilcis bultas, kas nenācies viegli, jo tās bija no triecieniem saliektas, un atvēris durvis. Pēkšņi pamodinātais un izbiedētais Františeks tvēris pēc revolvera, taču Onarioss zibenīgi iesitis viņam pa galvu ar dzelzs stieni, un Františeks nepaspējis izšaut. Onarioss izrāvis viņam revolveri no rokas un tikko paspējis apgriezties, kad savas istabas durvīs ar revolveri rokā parādījies trokšņa uztrauktais Donfiļjo.
Abi pamanījuši viens otru reizē un reizē arī sākuši šaut. Izrādījies, ka Donfiļjo savu revolveri pielādējis ar sprāgstošajām lodēm un to pašu licis darīt arī Františekam. Ne viens, ne otrs netrāpījis, tikai pret sienām izsprāgušo ložu šķembas ķērušas gan vienu, gan otru. Donfiļjo iebēdzis savā istabā, Onarioss dzinies pakaļ. Donfiļjo gribējis aizbultēt durvis, bet nepaspējis. Pieskrējušais Onarioss atspiedis tās vaļā un sācis šaut istabā. Donfiļjo savukārt atlēcis no durvīm un atklājis pa tām uguni. Onarioss nevarējis tās atvērt, lai lodes neķertu viņu. Briesmīgā divkauja ieilgusi.
Onarioss caur durvju šķirbu apšaudījis istabu, Donfiļjo savukārt centies trāpīt šķirbā. No ložu šķembām un mēbeļu šķēpelēm abu pretinieku sejas jau bijušas vienās asinīs, un vietvietām bija pārcirstas arī drēbes. Izšāvis pirmo aptveri ar piecpadsmit patronām, Onarioss atjēdzies, ka viņam nav nevienas liekas aptveres, bet skriet pēc tās pie Františeka nozīmētu nāvi. Tāpēc, pārslēdzis revolveri uz otro aptveri, kas tajā vēl bija, viņš šāvis uzmanīgi un taupīgi. Bet Donfiļjo apšaudījis spraugu tikpat neganti, un drīz vien viņam abas aptveres bijušas tukšas. Viņš gribējis ātri ielikt jaunas, bet Onarioss, kurš tikai gaidījis šo brīdi, izdzirdis aizvara klikšķi un, zinādams, ka ienaidnieks pašreiz nevar šaut, tūlīt to izmantojis. Viņš atspēris vaļā durvis un izšāvis tieši uz Donfiļjo.
Kaut gan Onariosa acis bija aizmiglojuši sviedri un asinis, kas tecēja no ievainojumiem pierē, tomēr viņš trāpījis Donfiļjo sejā. Sprāgstošā lode sašķaidījusi nelieša galvu, un druknais ķermenis nogāzies uz paklājiem.
Onarioss tikko spējis aiziet līdz gultai, kad no pārguruma, bada un pārdzīvojumiem zaudējis samaņu.
Dabiski, ka viss šis notikums atstāja lielu iespaidu uz Onariosu. Mīļotās nāve, daudzās slepkavības, piecu mēnešu ilgais ceļš vientulībā kopā ar diviem līķiem – tas viss radīja smagu psihisku traumu. Onarioss izdzīvoja, bet noslēdzās sevī, kļuva nerunīgs, vienmēr nopietns. Piecus mēnešus Onarioss lidoja kopā ar Donfiļjo un Františeka līķiem, kurus pēc tam nodeva izmeklēšanas komisijas rokās.
Onarioss viens pats bija palicis dzīvs raķetē, šajā cilvēces saliņā izplatījuma bezgalībā, kas gandrīz uz diviem gadiem bija nošķirta no pārējās dzīves. Viens pats dzīvs, pārējie nogalināti šā Donfiļjo dēļ.
* * *
Tāds bija Onariosa stāsts, ko viņš bija mums tik ilgi noslēpis, un tādi šie ļaudis, ko mums tagad bija dāvājusi jūra.
Nākošajā rītā jūra izsvieda otru Donfiļjo. Abi viņi bija zema auguma, it kā platajos, mazliet sakumpušajos plecos ierautu galvu, rokas viņi pastāvīgi turēja nolaistas, nu, salīdzinājuma pēc teiksim: kā gorillas.
Mēs domājām, ko ar viņiem darīt. Vecais Donfiļjo bija pelnījis nāvi. Ko darīt ar šiem? Viņi taču vēl nebija neko noziegušies. Vai tāpēc vien, ka viņi bija noziedznieka kopijas, mēs varējām viņus sodīt? Bet mēs varējām viņus tikai vai nu nonāvēt, vai arī ļaut dzīvot starp mums. Trešās iespējas nebija.
Mēs sarīkojām apspriedi un ilgi debatējām par šo sarežģīto problēmu. Vairums no mums tomēr bija par Donfiļjo un Františeka apžēlošanu, jo mēs taču nevarējām nonāvēt cilvēkus, kas savā jaunajā dzīvē vēl nebija izdarījuši nekā ļauna. Tomēr mēs nolēmām ieročus viņu rokās nedot, uzmanīt un vērot viņus, kā arī nelaist nekur projām no mājām. Šādu režīmu viņiem bija jācieš uz nenoteiktu laiku. Tā arī viņi sāka dzīvot starp mums.
Pašu pēdējo mums krastā iznesa kādu meiteni, par kuru es solījos pastāstīt vēlāk. Es tūlīt pazinu šo meiteni. Tā bija Dženija! Iedomājieties, es nekad nebiju viņu redzējis, biju tikai lasījis par viņu grāmatu, bet tagad viņa dzīva stāvēja manā priekšā, meitene, kura faktiski nekad nebija eksistējusi, rakstnieka izdomāta, meitene, kuras dzīves vide bija izzudusi jau pirms sešiem gadsimtiem. Viņa neapšaubāmi bija radīta pēc manām atmiņām, jo neviens cits viņu nepazina. Kad es viņus iepazīstināju, tie, kuri bija lasījuši šo grāmatu, bija visai izbrīnījušies, jo, dabiski, ka pēc lasītā vien viņi bija iedomājušies to pavisam citādu.
Kā jau agrāk stāstīju, šo grāmatu es biju lasījis vājuma laikā, kad mana dvēsele daudz vieglāk nekā parasti uzņēma dažādus iespaidus. Un lūk, lasītais manās smadzenēs bija kļuvis līdzīgs atmiņām par reāliem cilvēkiem!
