Domājot par visu šo parādību, es nonācu pie slēdziena, ka dīvainais, dzelmē mītošais, radītājs ir pamazām pārgājis uz arvien abstraktākām būtnēm. Es iedalīju šo procesu četros posmos. Sākumā radītājs kopēja Harveju, kad viņa oriģināls, varbūt pat pirmajos mirkļos pēc nogāšanās būdams vēl dzīvs, atradās radītāja rokās. Apguvis šo kopēšanas procesu, radītājs it kā pārgāja uz otru etapu – sāka kopēt mūs no attāluma; kad arī to viņš bija pietiekami apguvis un tas vairs, acīm redzot, viņu neinteresēja, radītājs pārgāja uz mūsu atmiņu par konkrētiem cilvēkiem materializāciju.
Kad radītājs uzsāka veidot būtnes, kuru nebija klāt, vispirms viņš ķērās pie dzīvniekiem. Radīt cilvēkus ar viņu sarežģīto psihisko pasauli katrā ziņā bija grūtāk nekā dzīvniekus ar viņu samērā vienkāršajām smadzenēm. Domājams, ka visgrūtākais radītāja darbā ir bijis sintezēt tieši šo garīgo pasauli, par kuru ziņas viņš varēja smelties tikai mūsos četros.
Kad, beidzot, arī tas viņam bija apnicis, viņš uzsāka jau krietni abstraktāku, iedomātu cilvēku, piemēram, Dženijas, materializāciju. Tālāk viņam vajadzēja pāriet uz vēl abstraktāku pasauli – uz mūsu iedomu tēlu, sapņu un murgu materializāciju.
Tā arī notika, drīz vien jūra iznesa krastā dažus riebīgus briesmoņus, kuros varēja pazīt mūsu gan viena, gan otra iedomātus rēgus. Taču šie rēgi izrādījās dzīvotnespējīgi. Tie nekustīgi gulēja smiltīs un nebūt nedarīja tā, kā bija rīkojušies mūsu sapņos! Viens otrs nedaudz vāji pacilājās, bet drīz vien dzīvības pazīmes viņos izzuda pavisam, jo viņi nebija dibināti uz zinātniskiem pamatiem, kā citi radītāja darba augļi.
Acīmredzot arī šķietami tik varenais zemūdens radītājs pakļāvās visvarenajiem dabas un zinātnes likumiem; pretī tiem nespēja darīt neko. Viņš nebija nekas pārdabisks, neskatoties uz tik apbrīnojamajām spējām.
Pēc neveiksmīgā mēģinājuma radīt visādus ērmus zemūdens iemītnieks aprima. Dženija bija pēdējā, kas mums piebiedrojās. Pēc neveiksmīgās piektā etapa realizēšanas radītājs bija apmierinājis savu ziņkāri par mums, izsmēlis savu interesi par cilvēku, priekš viņa svešu planētu iemītnieku, radīšanas problēmām, interesi, kuru bija uzturējusi iešana uz priekšu pa arvien sarežģītākiem etapiem. Radītājs novērsās no mums un iegrima atkal tajās lietās, kurās bija pavadījis savu laiku pirms mūsu ierašanās, nelikdamies par mums vairs ne zinis.
Arī mēs neuzdrošinājāmies viņu traucēt, un tā izzuda jebkurš kontakts starp mums un zemūdens iemītnieku.
Mēs netraucēti dzīvojām. Tagad bijām jau trīsdesmit pieci cilvēki. Lielais darba roku daudzums deva iespēju ātri izpildīt ekspedīcijas programmu Buenosa pētīšanā. Mēs izdarījām daudzus urbumus visās Buenosa malās, savācām paraugu kolekcijas no iežiem un augiem, klasificējām tos, uzzīmējām precīzas Buenosa kartes un veicām daudzus citus ekspedīcijas programmā paredzētos darbus. Tai pašā laikā papildinājām savu saimniecību. Uzcēlām jaunu dzīvojamo ēku, iekārtojām daudzas labierīcības, par jaunu pieradinājām mājdzīvniekus, sākām kultivēt daudzus šejienes augus. Dažreiz gājām medībās uz dažādiem, galvenokārt plēsīgiem zvēriem, kurus gribējām iznīcināt, lai derīgie dzīvnieki ātrāk savairotos pa visu Buenosu. Šie plēsoņas bija galvenokārt pirmajā periodā krastā izmestie, jo vēlāk mēs, dežūrēdami naktīs, apskatījām katru iznesto dzīvnieku jau pirms tā atmošanās, un kaitīgos nogalinājām.
Bija jau ziema. Mēs, protams, varējām pārvākties uz kādu citu planētas rajonu, bet, pirmkārt, šis rajons bija mērens no visām galējībām, un tāpēc mums pieņemamāks; otrkārt, nepatika vairs pārkravāties – šeit jau bija uzceltas trīs mājas un vēl citas ēkas.
Mēs jau bijām novērojuši ziemu citos Buenosa rajonos, tāpēc zinājām, kāda tā būs. Mūsu platuma grādos ziemas temperatūra nekad nenokritās zemāk par pieciem grādiem virs Celsija nulles, tikai dažās atsevišķās naktīs ūdens sasala, viss pārklājās ar atkalu, arī mūžamzaļie šejienes augi, kam tas, acīmredzot, nekaitēja. Upes tekošais ūdens un jūra neaizsala nekad, ne ar visplānāko ledu, tikai peļķēs vai citos nelielos stāvoša ūdens daudzumos šādās naktīs bija redzama plāna ledus kārtiņa. Bet visā ziemā šādas salnas kopā vilkās tikai pāris desmitu stundu. Tad ziema bija pāri, nāca pavasaris, un atkal strauji kļuva siltāks.
Harvejs un Františeks sāka remontēt raķeti. Šajā nolūkā visas mantas no tās noliktavām, istabām un laboratorijām aiznesa uz mūsu sētu, lai meistari varētu netraucēti rīkoties.
