– Vislabāk, šķiet, būtu viņus visus līdz pēdējam nogalināt. Nebūs nekādu pierādījumu. Citi atlidos šurp tikai pēc piecpadsmit gadiem, tad te vairs nebūs ne ziņas no visa šī. Un ja kas, vainu it viegli var uzvelt šejienes brīnumainajai dabai.
– Bet abas Kensijas? Un Franta skuķis? Vai tās neizpļāpās?
– Vajadzēs piespiest. Ja ne, mums rezervē taču ir trīs astronautu zārki! – nelietis iesmējās. – Visu ceļu baudīsim visus jaukumus, bet neilgi pirms gala palaidīsim lidināties! Ha-ha-ha!
– Vai nebūs šauts pār strīpu? – es izdzirdēju arī Františeka balsi, kas, kā man likās, mazliet drebēja.
– Vispār, protams, jā, – Donfiļjo piekrita. – Nolaist no kājas uzreiz trīsdesmit būs pagrūti. It viegli kāds var palikt dzīvs un liktenīgi nospiest automāta mēlīti. Varam jau mēs arī vienkārši nodurt to nelieti Onariosu, paķert abas Kensijas, raķetē iekšā un prom! Lai šie svilpj pakaļ! Lai pašaudās un dzenās pakaļ ar «Jotu». He-he… Būs varena sacensība! Bet citi ieradīsies uz Buenosa pēc piecpadsmit gadiem, un tikai tad uzzinās patiesību. Vēl septiņi gadi paies, kamēr viņi atgriezīsies uz Bettas un pavēstīs visu tur. Kas var pateikt, kur mēs būsim pēc divdesmit viena gada? Hi-hi-hi…
– Nu, mēs varam lietot staru ieročus, – ierunājās otrs Donfiļjo. – Tādā gadījumā mazas cerības kaut vienam no viņiem palikt dzīvam un nospiest to tavu mēlīti. Apstarosim viņus no lidojuma caur jumtu no trīs pistolēm reizē, un viss būs līdzeni uz galvošanu! Neviens necelsies.
– Bet staru pistoles taču ir pie viņiem, – iebilda atkal manāmi satrauktais Františeks.
– Ha! Ja tagad ir, tad tas nenozīmē, ka vienmēr būs! Bet tomēr man šķiet, ka nav vajadzīgs apslaktēt viņus visus. Protams, mēs nošausim katru, kas mēģinās mums traucēt. Bet visus? Nav vērts…
– Tomēr drošāk.
– Lai nu kā, bet Onariosam šoreiz no nāves neizsprukt! Cik tomēr dīvains liktenis! Vienreiz viņš mani nošāva un tevi, Frant, nosita kā suni, bet tomēr mums ir dota iespēja pēc nāves revanšēties! Un pie tam nu mūsu ir vairāk, un attiecīgi arī Kensiju vairāk! Liktenis visādi ir mums labvēlīgs.
– Ū-ū, kā man gribas nožņaugt to nelieti Onariosu! Arī viņi tagad ir divi. Fu! Reizēm, kad viņu ieraugu un atceros, kāds viņš toreiz parādījās durvīs, kad es lādēju savu revolveri, roka negribot sniedzas pēc dunča. Bet viņš toreiz bija jaunāks. Jā, novecojis, nelietis. Bet mēs jauni kā bijuši! Vai nav lieliski?
– Pacieties! Gan mums katram tiks pa vienam Onariosam.
– Un pa vienai Kensijai.
– Tam visam ir jāpagaida, kad raķete būs gatava. Līdzko viņi visu sagatavos, mēs sāksim. Vai tur daudz vēl darba, Frant?
– Kādam mēnesim.
Tajā brīdī kāds no viņiem piecēlās, krēslam nočīkstot, un es, nobijies, ka viņš varētu iet laukā, izlavījos ārā no priekšistabas.
Nezinādams, kā rīkoties, uzmeklēju Harveju un izstāstīju viņam visu.
– Ā, nelieši! – Harvejs tūlīt iesaucās, sažņaudzis dūres. – Nogalināt mūs visus! – un devās tieši uz māju.
Es viņu apturēju, jautādams, ko viņš grib darīt.
– Sagrābt viņus kā cālīšus un pakārt pirmajā zarā! – viņš atcirta, pūlēdamies izrauties no mana tvēriena.
– Pagaidi, – es turēju viņu, – vai labāk nepagaidīsim, kamēr atgriežas citi? Šā vai tā viņi pa to laiku neko neizdarīs.
– Kas par muļķībām, – Harvejs nebija valdāms. – Es viens pats tiktu galā ar viņiem visiem trim, bet mums divatā tur vispār nav ko darīt! Ejam!
Es nespēju vairs viņu noturēt un vismaz piespiedu vispirms klusi ielavīties priekšistabā un vēl paklausīties, par ko viņi runā. Mēs klusi nostājāmies un gaidījām. Taču viņi neko sevišķu vairs nerunāja. Stāvēdams es domāju, vai prātīgi daru, klausīdams ātro un bezbēdīgo Harveju. Harvejs gan bija lielāka auguma nekā Donfiļjo, taču tas bija sīksts, elastīgs un veikls. Šis apstāklis atsvēra viņa zemo augumu, kas it kā centās arī stāvot vairāk pieplakt zemei. Arī es nebiju nekāds vārgulis, un kopā ar Harveju mēs varētu sekmīgi cīnīties ar abiem Donfiļjo. Františeku es neņēmu vērā, tas bija fiziski vājš un, galvenais, neuzņēmīgs. Bez tam man bija automātiskais revolveris, priekš zvēriem pašreiz pielādēts ar sprāgstošajām lodēm. Tādējādi mums būtu cerības uzvarēt, bet vai ir vērts riskēt, klausot Harveju, jo abi Donfiļjo noteikti nepadosies bez cīņas. Vispār kāda gan mums vajadzība saņemt viņus ciet tūlīt? Es jau gribēju sākt atrunāt Harveju, kad durvis pēkšņi atvērās un pa tām iznāca Donfiļjo vai Adonfiļjo – es nevarēju atšķirt.
Pamanījis mūs, viņš tūlīt no mūsu sejām saprata, ka mēs esam viņus noklausījušies, uz mirkli it kā apstājās, mazliet nobālēja, taču mierīgi devās pāri plašajai priekšistabai uz ārdurvīm, it kā nekā nebūtu manījis. Taču Harvejs ātriem soļiem piegāja viņam klāt un saņēma ar savu spēcīgo roku Donfiļjo aiz krekla uz krūtīm. Es nepaspēju tur iejaukties. Harvejs gribēja kaut ko teikt, jau pavēra muti, bet tajā mirklī Donfiļjo roka ātri nozibēja gar gurnu, un spožs asmenis ietriecās Harvejam sānos. Harveja pavērtā mute izgrūda tādu kā apspiestu kunkstienu, un viņš noslīdēja gar sienu zemē.
