Nolēmām sūtīt atpakaļ uz Bettu veco ekspedīcijas sastāvu: es, Harvejs, īstais Leons, īstais Onarioss un pirmā Aminta. Tādējādi divi – Aminta un Harvejs – būtu «sintezētie» cilvēki, un Zemes un Teriusa zinātnieki varētu, ja vēlētos, tos pētīt. Mums vajadzēja nogādāt cilvēcei ziņas par neparasti radušos Buenosa koloniju un visus ekspedīcijas pētījumus. Harveji solīja raķeti pabeigt remontēt pēc dažiem mēnešiem. Tad mēs aizlidotu, bet pārējie trīsdesmit paliktu šeit. Ātrāk par piecpadsmit gadiem viņiem tad neieraudzīt svešus cilvēkus, jo, kamēr mums raķetē paies pusgads, viņiem veseli septiņi gadi. Tikpat paies, kamēr atkal kāda ekspedīcija atlidos uz Buenosu.
Garajos ziemas vakaros mums bija diezgan laika daudz ko pārrunāt. Es kā biologs un ārsts daudz interesējos par jaunradīto cilvēku psiholoģiju, centos izpētīt, cik veiksmīgi radītājs ir izmantojis mūsu atmiņas jauno cilvēku zināšanu, atmiņu utt. radīšanai. Visinteresantākā šajā ziņā bija Dženija.
Reiz Olvārija, kavējoties atmiņās par savu «bērnību», izsaucās:
– Es atceros tikai tevi, bet ne sevi!
Patiešām, viņa atcerējās no savas bērnības tikai tos periodus, ko pavadījusi kopā ar mani, turpretim neatcerējās nekā, ko būtu darījusi kādreiz vienatnē. Vispār, viņa savu bērnību pārzināja diezgan labi, kamēr ar citiem kolonistiem bija sliktāk. Aminta vai Augustino vēl zināja atsevišķus faktus no savas bērnības, – tos, par kuriem bija mums vienam vai otram pastāstījuši. Bet, zinādami par sevi to, ko par viņiem zinājām mēs pirmie četri, viņi par mums arī zināja tikai to, par ko mēs zinājām, ka viņi to zina. Bettas priekšnieks, turpretī, būdams pilnīgi pārliecināts, ka visu labi atceras no savas bērnības, kad mēs lūdzām kaut ko pastāstīt, bija ļoti izbrīnījies un nespēja pateikt pat savu vecāku vārdus.
Līdzīgi bija ar jaunradīto zināšanām. Augustino, piemēram, savu ārsta amatu pārzināja diezgan labi, taču agrāk, par cik medicīna bija viņa pamatspecialitāte, viņš bija te zinājis vairāk par mani, turpretī tagad zināja tieši tikpat, cik es. Un viņš vēl joprojām bija pārliecināts, ka zina vairāk. Tāpat bija ar Františeku. Būdams bortmehāniķis, viņš zināja uz mata to pašu, ko Harvejs, pie tam tie robi, ko Harvejs savā laikā bija ielaidis, palika arī Františekam. Bet Silvio, kurš bija beidzis arhitektūras kursu, sajēdza arhitektūrā ne vairāk kā kurš katrs vidusmēra cilvēks, jo starp mums, pirmajiem četriem nebija neviena, kas pārzinātu arhitektūru. Tāpat Harveja agronome un pedagoģe nejēdza savās profesijās neko, bet iedomājās, ka labi māk tās, jo mēs zinājām par viņām, ka viņas to māk.
Tas viss bija ļoti interesanti un sagādāja daudz pārsteigumu. Labi, ka Onarioss prata arī pavāra amatu, citādāk starp mums nebūtu neviena, kas prastu labi pagatavot garšīgus ēdienus, tāpat kā neviens no mums neprata šūt, jo arī Dženija tikai domāja to protam. Tātad Onariosa nopelns bija tas, ka tagad gandrīz visas mūsu meitenes prata vārīt ēdienu, tikai neviena neprata to labāk par Onariosu.
Visai jocīgi bija ar Dženiju. Visu viņas autobiogrāfiju varēja izlasīt grāmatā.
Dabiski, ka visiem šiem cilvēkiem, kas citādi bija pilnīgi normāli un izturējās tā, kā viņiem bija jāizturas pēc mūsu domām par viņiem, bija ļoti grūti pierast pie šīm likteņa ērmībām. Taču pārsvarā mēs te bijām jautri un dzīvespriecīgi ļaudis, tāpēc drīz vien samierinājāmies ar to un skatījāmies uz pagātni kā uz parastu, tikai mazliet neikdienišķu parādību. Uz pavasara pusi viss jau bija kļuvis it kā parastā dzīvē. Taču arī te liktenis nelika mūs mierā un sagādāja jaunas nemierīgas dienas, jaunus uztraucošus notikumus.
Reiz, kad bija jau pilnīgs pavasaris, gaiss bija silts un šejienes augiem plauka krāšņi ziedi, es vienā dienā iegāju priekšnamā pēc kādas lietiņas, kas man bija ievajadzējusies. Mājās bijām tikai es, Harvejs, trīs sodītie un dažas meitenes; pārējie bija aizņemti dažādos darbos ārpus sētas. Mani apavi bija mīkstas kurpes un pa jau atvērtajām durvīm biju iegājis priekšistabā ļoti klusi, kaut gan arī nebiju īpaši centies tā darīt. Aiz durvīm Donfiļjo, Adonfiļjo un Františeks, savā istabā kaut ko strādādami, diezgan skaļi sarunājās.
Es nebūtu tam pievērsis uzmanību, paņemtu man vajadzīgo lietu un atkal izietu ārā, ja nebūtu pēkšņi izdzirdis Donfiļjo balsi:
– To mēs varam darīt tikai tad, kad raķete būs pilnīgi gatava!
Es apstājos un ieinteresēts klausījos, vēl gan nenojauzdams nekā ļauna.
– Protams, – otrs Donfiļjo atbildēja, – tūlīt raķetē iekšā un prom! Pieciem tur taisni vietas pietiks. Arī sesto gan jau raķete izvilks, ja tu, Frant, gribētu arī sev kādu paņemt. Sliktākajā gadījumā izsviedīsim laukā tos viņu akmeņu kalnus!
– Nē, to nevar darīt, tie var mums vēl noderēt, – teica atkal pirmais. – Ko gan mēs teiksim, atlidojuši uz Bettas vai kur citur?
Nu jau es ieklausījos uzmanīgi.
– Gan kaut ko izgudrosim. Priekš tam mums būs sešu mēnešu lidojums.
