Es nesapratu, no kurienes Donfiļjo izrāva savu nazi, stāvēju, ātrumā neapjēgdams, ko darīt. Bet Donfiļjo pagriezās un, vēl vairāk nekā parasti sakumpis un plecus uzrāvis, ātriem soļiem devās tieši man virsū, savā nolaistajā gorillas rokā turēdams asiņainu nazi. Es ātri izrāvu no kabatas revolveri; to redzēdams, Donfiļjo strauji lēca man virsū, es uztraukumā nospiedu mēlīti vienreiz, otrreiz. Revolveris spēcīgi noraustījās man rokā. Izrādījās, ka tas bijis ieslēgts uz «šauj visu aptveri». Abas aptveres – trīsdesmit ložu satriecās Donfiļjo ķermenī. Viņa krūtis burtiski izjuka manu acu priekšā, ķermenis nokrita man pie kājām, bet galva aizvēlās sāņus. Man sejā iesitās sīko sprādzienu izšķaidītās asinis.
Istabas durvis ātri pavērās, otrs Donfiļjo ieskatījās šajā istabā un tūlīt atkal aizcirta durvis. Es stāvēju, nezinādams, ko tagad darīt, un skatījos uz Donfiļjo atliekām. Tas bija šausmīgs un riebīgs skats. Visa grīda un siena bija nopērta ar viņa asinīm un miesas druskām. Tad es ieraudzīju nekustīgi guļošo Harveju un pieskrēju viņam klāt. Nepaspējis pārbaudīt, vai viņš dzīvs, atcerējos, ka abi pārējie noziedznieki tikmēr var izbēgt, un metos viņu istabā, rokā turot revolveri. Biju piemirsis, ka tas nav pielādēts. Bet istaba bija tukša un logs vaļā.
Arī es izlēcu pa logu laukā un skatījos apkārt pēc noziedzniekiem. Apskrēju ap māju, taču ieraudzīju tikai pārbiedētās meitenes, kas nobijās vēl vairāk, ieraudzījušas mani tādā izskatā, asinīm notašķītu no galvas līdz kājām.
Tai brīdī izdzirdu rēkoņu un pirmajā mirklī nespēju atcerēties, kas tā rēc. Tad iedomājos – «Jota»! Šķūņa durvis izgāzās, «Jota» izdrāzās pagalmā un uzšāvās gaisā. Es gribēju šaut tai pakaļ, bet revolveris bija tukšs. Drīz «Jota» nozuda skatienam, aizvezdama abus neliešus. Es nekustīgi stāvēju pagalma vidū. No lauka šurp skrēja daži cilvēki. Visiem priekšā – Bosvaldo.
– Kas noticis? – pieskrējis viņš uztraukts jautāja.
– Donfiļjo, – es atbildēju un pēkšņi atcerējos Harveju.
Metāmies turp. Pieskrēja arī Augustino. Trijatā iznesām Harveju pagalmā, nolikām uz palaga un sākām izklausīt viņu. Viņš bija vēl dzīvs. Nazis nebija skāris sirdi, kaut gan iedurts kreisajā pusē. Visi trīs būdami ārsti, sākām sniegt viņam pirmo palīdzību. Iešļircinājām, apmazgājām, pārsējām, aiznesām uz gultu.
Pa to laiku bija salasījušies visi mūsu kolonijas iedzīvotāji. Noturējām kopsapulci. Nolēmām izdalīt visus ieročus, kādi vien mums bija, lai varētu aizstāvēties pret aizbēgušajiem neliešiem. Viņiem gan nebija citu ieroču kā naži un uz «Jotas» uzmontētais antivielas lielgabals, bet tomēr ej nu sazini: ja nu uzbrūk, sevišķi vienam, ārpus mājas? Kaut kāds ierocis tika visiem vīriešiem, izņemot slimo Harveju, jo ieroču pietika sešpadsmit cilvēkiem. Meitenēm aizliedzām aiziet tālu no mājām, bet Kensijām vispār pamest sētu.
Sākās trauksmainas dienas. Baidījāmies «Jotas» uzlidojumu un apšaudes no antivielas lielgabala. Donfiļjo tagad taču varēja nopietni domāt nogalināt mūs visus. Lai aizsargātos pret uzbrukumiem no gaisa, Aharvejs savu automātu nostiprināja jumtā un pārvērta par zenītložmetēju. Nolēmām arī, ka drīkstam pret uzbrucējiem lietot staru ieročus, lai ātrāk atbrīvotos no pastāvīgajiem draudiem, kaut arī vērst tos pret cilvēkiem mums ļoti nepatika. Bet šie nelieši taču bija gatavi noslepkavot mūs visus! Katru nakti viens no vīriešiem dežūrēja.
Pa dienām turpinājām raķetes būvi. Arī tajā tagad naktīs atstājām sargu ar automātu. Sakariem ar māju uzstādījām mazjaudas raidītājus un uztvērējus, kas darbojās automātiski un nepārtraukti. Tos nevajadzēja ieslēgt, ja gribēja runāt, vajadzēja tikai sākt stāstīt. Tāpat tie pārraidīja katru troksni; ja, piemēram, raķetē sāktos cīņa, mājā to tūlīt dzirdētu. Ja neko nerunāja, raidītājs izdeva klusus pīkstienus par zīmi, ka sakari nav pārtrūkuši.
Beharvejs mēģināja noteikt Donfiļjo atrašanās vietu, izprovocējot viņu uz sarunu un nopeilējot. Viņš noskaņojās uz «Jotas» vilni un izsauca to. Donfiļjo patiešām atbildēja.
– Iesakām jums padoties, – teica Deharvejs. – Cīņa pret mums visiem ir bezcerīga.
– Jūs visus gaida neizbēgama nāve, – ņirdzīgi atbildēja Donfiļjo. – Drebiet un gaidiet to!
Tā bija visa saruna, bet Aharvejs un Deharvejs jau bija paspējuši nopeilēt «Jotas» raidītāja atrašanās vietu. Taču, kad mēs tur ieradāmies ar iepriekš sagatavotajiem lidojošajiem skafandriem, atradām tikai viņu nometnes pēdas. Viņi negribēja ielaisties cīņā ar mums, acīmredzot zinādami, ka mūsu rokās ir stari, kurus pilnīgi aizturēt nespēj pat «Jotas» metāla korpuss. Nometnes vietā koka zarā bija atstāta uzdurta papīra lapa ar uzzīmētu galvaskausu un sakrustotiem kauliem.
Pēc tam vēl Harveji mēģināja izsaukt «Jotu» un pierunāt Františeku padoties, solot tam dzīvību, bet «Jota» neatbildēja.
