Harvejam klājās visai slikti. Nāve nebija vairs tālu. Dūriens bija skāris kuņģi, diafragmu, plaušas. Stāvoklis bija smags. Harveja organisms arī ar visdažādāko preparātu palīdzību nespēja sadziedēt ievainojumu. Brūcē radās iekaisums. Harvejam sacēlās temperatūra, viņš zaudēja samaņu. Glābt viņu varēja tikai nazis – protams, šoreiz ķirurga skalpelītis.
Operāciju izdarīja Augustino, jo viņš bija vairāk pārliecināts par savām spējām nekā es. Viņš iztīrīja brūci, izņēma sastrutojumu perēkļus, sašuva ievainoto kuņģi un diafragmu. Kādu nedēļu pēc tam turpinājās krīze, pēc tam Harvejs sāka pamazām atveseļoties.
Manis nogalinātā Donfiļjo atliekas mēs aprakām kādā pļaviņā aiz meža stūra.
Kamēr četri Harveji strādāja pie raķetes remonta, mēs savedām kārtībā visus piecus skafandrus, pielāgojām tos ātrai uzvilkšanai un reizēm rīkojām ar tiem ekspedīcijas Donfiļjo un Františeka gūstīšanai. Skafandri kalpoja mums reizē kā lidaparāti un bruņas, jo parastās lodes tie nelaida cauri. Mēs pieci – četri Osvaldo un Silvio – pārmeklējām visus tuvākos Buenosa rajonus, meklējot cilvēku apmetnes pazīmes, taču neko neieraudzījām.
Mēģinājām atrast «Jotu» ar īpašu metāla meklētāju, kas bija piemērots neapdzīvotu planētu pētīšanai, kur tīrs metāls reti sastopams, un tāpēc varēja darboties no liela attāluma. Taču Donfiļjo un Františeks laikam uztvēra mūsu meklētāja raidītos viļņus, sekoja mūsu gaitai un prata izvairīties no mums.
Tādējādi nesekmīgos meklējumos pagāja četras šejienes nedēļas. Donfiļjo un Františeks mums nekādi sevi neatgādināja. Bija jau atkal vasara; kopš nolaišanās uz Buenosa bija pagājis šejienes gads jeb desmit Zemes mēneši. Pa šo laiku Harveji aizlāpīja meteorīta izsisto caurumu, salaboja starojuma bruņas un instalāciju, samontēja vienu bojāto sānu dzinēju un, izlabojuši nolauzto raķetes kāju, uzslēja raķeti atkal perpendikulāri. Bija sadauzīti divi televizoru ekrāni, viens mazais kreiso sānu un lielais priekšas. Bet noliktavās bija tikai divi mazie kineskopi, un Harveji lielā ekrāna vietā iemontēja mazo; citādā ziņā arī televizori jau bija kārtībā. Atlika vienīgi vēl viens sānu dzinējs. Tas bija jāizgatavo pilnīgi no jauna, bet mums nebija materiāla, un iegūt to uz Buenosa būtu ļoti grūti. Cita lieta, ja mēs varētu ziedot vienu «Jotu». Tās dzinējs bija gandrīz tāds, kāds nepieciešams, bet apvalku mēs varētu izmantot gasetes būvei. Tādējādi ar «Jotas» palīdzību mēs bez sarežģījumiem tiktu galā. Taču viena «Jota» kopā ar īstā Harveja līķi gulēja nepieejamā jūras dzelmē, bet otru sargāja Donfiļjo un Františeks.
Harveji ilgi lauzīja galvas, ko darīt. Beidzot sāka stiķēt. Dzinēja korpusu viņi samontēja no pārpalikušajiem pēc raķetes korpusa remonta rezerves plātņu atgriezumiem un izņemto plātņu kaut cik ciešamajām daļām. Kad vēl arī tā nepietika, Harveji atcerējās četrus astronautu zārkus, kas bija pagatavoti no tāda paša materiāla kā raķetes korpusa ārējā kārta.
– Ja kāds nomirs, iztiks bez zārka, – noteica Aharvejs, izjaukdams tos.
Tad iznira jauna problēma. Korpuss gan bija burtiski salipināts no visādas formas gabaliņiem, kas izturīgi sametināti, bet trūka karstumizturīgo dzinēja sprauslu plātņu. Visas rezerves plātnes līdz pēdējai bija izmantotas jau divu iepriekšējo dzinēju remontos. Nebija citas iespējas, kā izmantot šeit augstvērtīgās anihilatora dzinēja rezerves plātnes, kas priekš vienkārša reaktīvā dzinēja bija daudz par labām. Harveji tā arī izdarīja, bet, ja tagad sabojātos anihilatora dzinējs, tad būtu beigas. Degvielas vadus, rezervuārus un aizdedzes sistēmu Harveji izgatavoja, demontējuši izvadītājlielgabalu, kurš kalpoja dažādu nevēlamu ķermeņu izvadīšanai no raķetes. Ja tagad lidotājiem vajadzēs atbrīvoties no nevajadzīgiem atkritumiem, nāksies pašiem uzvilkt skafandru, iet izejas kamerā, no kuras tad izsūknēs gaisu, atvērt pašiem izejas lūku un izsviest nevajadzīgo. Lielgabals to izdarīja daudz vienkāršāk, bez tam ar to arī izšāva kosmosā bojā gājušo astronautu zārkus ar līķiem. Tad vēl labojamā dzinēja degvielas rezervuāros tika izmantotas vecas, iztukšotas degvielas cisternas.
Tā visa rezultātā Harveji vēl pēc divām nedēļām bija pabeiguši raķetes remontu. Nebija vairs daudz ko gaidīt. Drīz pieciem no mums vajadzēs šķirties no Buenosa un uz sešiem mēnešiem ieslēgties raķetē. Paredzēto sešu mēnešu vietā mēs uz Buenosa jau bijām pavadījuši desmit ar pusi, tāpēc vajadzēja pasteigties. Sākotnēji plānotajā ekspedīcijas sastāvā izlidot nevarēja, jo Harvejs, kaut arī puslīdz atlabis, vēl nebija pietiekami vesels, lai dotos starpzvaigžņu lidojumā galvenā mehāniķa un stūrmaņa lomā. Tāpēc viņu nomainījām ar Aharveju.
Sākām gatavoties aizlidošanai. Viss līdzi ņemamais jau bija sanests raķetē. Noliktavas bija pustukšas, jo lielākā daļa rezerves materiālu bija izlietoti, un ļoti daudz ko atstājām palicējiem. Pārtikas un ūdens krājumi jau bija raķetē, pati raķete izlidošanas kārtībā, Harveji vēl pārbaudīja visus mehānismus.
