Beidzot klāt bija tā diena, kad varējām teikt: rīt izlidojam! Mēs, pieci ekspedīcijas locekļi, sākām atvadīties no biedriem, kurus pametam ne mazāk kā uz diviem gadiem, pēc kuriem atgriezušies uz Buenosa, atradīsim viņus par piecpadsmit gadiem vecākus. Tad es varēšu novērot, kas būtu noticis ar mani, ja es būtu palicis te. Cilvēki bieži atceras pagātnes notikumus un domā – kas gan būtu noticis, ja es būtu toreiz darījis citādi? Man būs dota iespēja gūt atbildi uz šo jautājumu. Cilvēks, kas fiziski un garīgi gandrīz pilnīgi vienāds ar mani, dotajos apstākļos aizies citu ceļu un pēc tam abi ceļi būs labi pārredzami… Jocīgi!
Pēdējā nakts uz Buenosa. Man ir labi – Aminta brauc līdz ar mani, un citiem Osvaldo nav sliktāk – citas Amintas paliek ar viņiem. Bet nabaga Aharvejs jau otro reizi atvadās no savām Lukrēcija draudzenēm un Bettas dispečeres. Jau otrreiz šāda netaisnība – mana Aminta seko man, bet Harvejam jāatvadās. Un atkal mums abiem jāšķiras no Augustino, no māsas Olvārijas un viņas Silvio.
Pēdējā nakts pirms lidojuma. Jāuzmanās no abiem neliešiem. Viegli var gadīties, ka tieši šonakt tie mēģinās piepildīt savu noziedzīgo plānu. Jo vairāk tāpēc, ka dažos iepriekšējos vakaros Donfiļjo bija parādījies raķetes tuvumā, par ko liecināja rītos atrastās pēdas, kas veda no un uz trīs kilometrus attālu noriņu meža vidū, ko nelietis bija izmantojis par «Jotas» aerodromu, pietiekoši tālu no mājām, lai tur nesadzirdētu motora rūkoņu. Šajās nakts apskatēs viņš droši vien bija pārbaudījis, cik jau tālu ir darbi ar raķeti.
Šoreiz kārta raķetē dežūrēt Leonam. Mēs ar Aharveju pēc pēdējās apskates atstājām viņam automātu un aizgājām, bet viņš ieslēdzās raķetē. Tās akumulatorus Aharvejs bija atvienojis no dzinējiem. Rīt tos varēs ātri vien pievienot, bet ja gadījumā Donfiļjo un Františekam uz mirkli izdotos sagrābt raķeti, tie uzreiz nevarētu pacelties, bet kamēr Františeks, nezinādams, kas par lietu, atrastu vainu, paietu vēl ilgāks laiks, nekā vajadzīgs pašai akumulatoru pievienošanai.
Mājās nakts dežūra bija Aleonam. Viņi abi sazinājās pa radio, pēc tam Aleons sāka mierīgi lasīt, un vienmērīgie pīkstieni liecināja, ka viņš var dzirdēt visu, kas notiek raķetē. Mēs devāmies gulēt.
Sākumā es, vēl miegā, dzirdēju kaut kādus kliedzienus, tad mani galīgi pamodināja Harveja varenā balss:
– Augšā! Uzbrukums!
Es izlēcu no gultas. Aharvejs stāvēja istabas vidū un cēla mūs. Viņš arī bija tikai apakšveļā, bet rokā viņam jau bija automāts. Blakusistabā noklaudzēja durvis, kāds smagiem soļiem izmetās caur istabu un, ārdurvīm noklaudzot, izskrēja laukā.
– Nelieši ir meiteņu galā! – Aharvejs kliedza, atraudams vaļā logu un izlēkdams laukā. Arī es neapģērbies paķēru savu automātisko revolveri, atrāvu aizsargu un izlēcu Aharvejam pakaļ. No mājas otra gala, kur dzīvoja mūsu meitenes, skanēja izbiedēti sieviešu kliedzieni. Samiegojušās acis nekā nevarēja izšķirt, tumsā pie mājas stūra kustējās kaut kādi stāvi. Aharvejs pirmais metās turp. Tumsā priekšā nozibsnīja dreboša uguntiņa, un reizē ar ložu svilpieniem mēs izdzirdējām automāta kārtu.
Aharvejs izgrūda lāstu, sagriezās kaut kā dīvaini un satvēra roku. Es pacēlu roku, lai šautu uz iebrucējiem, bet šajā mirklī izdzirdu no turienes, kur gribēju raidīt lodi, Kensijas spiedzienus. Tikmēr priekšā atkal noraustījās automāta uguntiņa, un es nokritu pie zemes. Ieraudzīju sev blakus Deharveju, kurš turēja paceltā rokā staru pistoli, lai tūlīt nospiestu mēlīti. Es iekliedzos, izsitu viņam no rokas pistoli un tikai tad izkliedzu paskaidrojumu:
– Tur ir Kensija.
Aiz mājas stūra noskanēja automāta kārta un priekšā atkal trīcēja uguntiņa, tikai šoreiz ne uz mūsu pusi.
Tad mēs izdzirdējām «Jotas» rēkoņu, un ugunīga svītra nostiepās mums virs galvām. Mēs ar acīm ilgi sekojām tai, līdz tā pazuda aiz apvāršņa jūrai pretējā pusē.
Novērsies no apvāršņa, es pamanīju baltu sakņupušu stāvu sev blakus. Piesteidzos tam klāt. Aharvejs tupēja uz ceļiem un, ar kreiso roku satvēris labo, bez skaņas lēnām noliecās un izslējās, tā cenzdamies savaldīt sāpes. Automāta lode bija caururbusi viņa labo roku nedaudz zem elkoņa. Atkal mēs ar Augustino pārsējām brūci. Šoreiz gan ievainojums bija daudz vieglāks – Aharvejam ne tuvu nedraudēja nāve.
Piesteidzās arī Aleons, kurš vienīgais no mums bija apģērbts. Viņš taču bija dežūrējis.
– Kas īsti notika? – es viņam uzprasīju.
– Viņi bija pielīduši pavisam klusi, – teica Aleons, laikam baidīdamies, ka mēs notikušajā vainosim viņu. – Es tikai pēkšņi izdzirdu sieviešu galā kliedzam. Aizskrēju tur, bet durvis bija aizslēgtas. Tad skrēju no otras puses ap māju. Viņi jau šāva uz jums. Tad es izšāvu gaisā, baidot viņus, jo virsū taču nedrīkstēja šaut, bet viņi nelaida mani sev tuvumā. Tas ir viss.
– Viņiem velnišķīgi veicas. Mums vajadzētu dzīties viņiem pakaļ, – teica Harvejs.
– Skafandri lidošanas kārtībā priekšnamā, – atbildēja Beharvejs.
