Tai brīdī Aharvejs pēkšņā sāpju lēkmē sāka griezt zobus. Augustino tūdaļ viņam iešļircināja kādas sāpes nomierinošas zāles.
– Jā, – es noteicu. – Nāksies otrreiz mainīt sastāvu rītdienas lidojumam. Būs jālido tev, Beharvej.
– Laikam gan, – viņš atbildēja.
– Tie nelieši ir nolaupījuši Kensiju, – teica Silvio, kurš tikko kā bija atnācis no sieviešu gala. – Viņi abi klusu ielīduši pa logu, pēkšņi uzklupuši nabaga Kensijai, satinuši to kaut kādā tīklā. Tad Donfiļjo pirmais izlēcis pa logu atpakaļ un sācis šaut, bet Františeks pa to laiku aizstiepis sasieto Kensiju uz mašīnu.
– Viltīgs un veiksmīgs plāns! Bet tagad taču vajag kaut ko darīt, lai glābtu nabaga Kensiju! – iesaucās Ceharvejs.
– Nolādēts, – izgrūda Harvejs, – kāpsim skafandros un dzīsimies viņiem pakaļ!
– Muļķības. Kur tu viņus vairs atradīsi? – teica Silvio.
– Un vai tad skafandri var mēroties ātrumā ar «Jotu»? – piebilda Cosvaldo.
– Var gan, – pārtrauca viņu Harvejs, – pēc visiem aprēķiniem «Jotai» kurā katrā mirklī var izbeigties degviela. Viņiem aizlidojot, tvertne nebija pilna, bet rezerves degvielu viņi nepaņēma līdz. Es jau tā brīnos, ka viņi var tik ilgi braukāt. Degviela varbūt ir jau izbeigusies un viņi sēž kaut kur netālu no šejienes!
– Nu, tad tik skafandros iekšā un prom! – iesaucās Silvio.
– Bet kā tu zini, kur viņi ir nolaidušies? – jautāja Cosvaldo.
– Lidosim viņu lidojuma virzienā. Meklēsim metālu ar aparātu. Šoreiz viņi neaizbēgs, – noteica Harvejs.
– Bet viņi taču var pretoties. Un mēs nevarēsim šaut uz viņiem pat ar šautenēm, ne vien ar staru ieročiem, – es iebildu.
– Nolādēts! Bet ko tad lai darām?
– Mēs varētu vienīgi atrast «Jotu». Tad iespējami divi gadījumi. Viņi var būt pametuši to; tādā gadījumā mums ar Ceberu jādzenas pa pēdām, jāielenc viņi, gan tad redzēsim, ko darīt tālāk. Tad, galvenais, viņi būs mums rokā un nevarēs aiziet. Uz abiem viņiem būs viens automāts…
– Jā, starp citu, kur gan viņi to ņēma? Viņi taču aizbēga bez ieročiem, tikai ar «Jotas» lielgabalu, – iejautājās Silvio.
– Pagaidi, – es tomēr gribēju pabeigt savu domu. – Otrajā gadījumā viņi būs palikuši pie «Jotas» un tad viņu rīcībā būs arī antivielas lielgabals. Bet arī tad mēs viņus varam ielenkt un vismaz nelaist projām. Tātad braucam tik pakaļ viņiem!
– Tomēr kur viņi varēja ņemt automātu? – Silvio neatlaidās. – Pie mums ir divi, bet trešais bija pie Leona raķetē.
Visi pēkšņi sastinga. Kas noticis raķetē? Kur Leons?
– Tas ir noticis pirms uzbrukuma mums, jo automāts viņiem jau bija, kad viņi te ieradās. Aleon, vai tu dežūrēdams neko nedzirdēji raķetē? – Es jautāju.
– Nē… Tas ir, šķiet, dzirdēju. Tas bija vēl vakarā, kad Osvaldo ar Aharveju bija tikko kā atnākuši no raķetes. Raķetē bija dzirdams kaut kāds troksnis… nu, kā jums teikt… it kā vairāki cilvēki ātri ietu, tāds kā kunkstiens, tad klaudzēja durvis. Taču es labi nedzirdēju. Jautāju Leonam, kas noticis, bet viņš atbildēja: «Pie manis viss kārtībā». Viss.
Harvejs pieskrēja pie mikrofona:
– Leon, a, Leon! Tu mūs dzirdi?
– Pie manis viss kārtībā, – skaļrunī atskanēja Leona balss.
– Hm… Bet mēs tā nobijāmies. Mums bija uzbrukums.
Mums šķita, ka Leons pasmietos.
– Pie manis viss kārtībā, – viņš atkārtoja un izgāja no istabas, par ko liecināja vājais durvju klaudziens skaļrunī.
Mēs nesaprašanā skatījāmies cits uz citu.
– Kur viņi varēja ņemt automātu? – prātoja Aleons. – Viens ir pie manis, otrs uz jumta…
– Ā! – Harvejs iesaucās un tūlīt pat izmetās laukā pa durvīm. Pēc brīža viņš atgriezās ar apjukušu seju un automātu rokās.
– To viņi nav ņēmuši, – viņš teica.
Mēs atkal nekā nesapratām.
– Māja! Ei, māja! Vai jūs mani dzirdat? – skaļrunī pēkšņi atskanēja Františeka balss. Spriežot pēc tās, viņš bija ļoti satraukts.
Harvejs tūlīt piesteidzās pie mikrofona:
– Dzirdam, dzirdam! Kas noticis? Kā tu tur tiki? Kur Leons?
– Mēs esam raķetē. – Františeks uztraukti stāstīja. – Leons nogalināts. Kensija brīvībā. Brauciet ātri šurp! Tikai ātrāk! Viņš nevarēs pacelties! Ātrāk!
Mēs, neko nesaprazdami, saskatījāmies, tad metāmies pie skafandriem. Lidot varēja tikai pieci. Harvejs arī gribēja piedalīties, taču es nelaidu, jo viņš vēl bija nespēcīgs, bet iespējama tuvcīņa. Izlidojām es, Cosvaldo, Beharvejs, Ceharvejs un Deharvejs. Citi palīdzēja mums ietērpties skafandros un padeva ieročus – automātus, revolverus un staru pistoles.
Vēl nebijām ieslēguši dzinējus, kad tālumā raķetes virzienā izdzirdējām dažas automāta kārtas. «Kas noticis ar Františeku,» es ar bažām nodomāju, «vai viņš vēl dzīvs?»
