Pieci lidojoši skafandri brāzās nelielā augstumā virs zemes. Pēkšņi tālumā nozibsnīja sarkanīga gaisma, un drīz mēs izdzirdējām dobjus grāvienus, kas izlikās vareni pat mūsu skafandru ķiverēs. «Antivielas lielgabals!» es nodomāju, un ap sirdi kļuva pavisam nelāgi, iedomājoties tā spēku. Mēs jau bijām diezgan tuvu raķetei, kad priekšā atkal izauga uzliesmojums; šoreiz būdams tuvāk, tas izskatījās vēl briesmīgāks. Pērkondārdošs grāviens aizsita ausis, gaisa vilnis parāva mūs atpakaļ, sagrieza, un mēs gāzāmies zemē, kamēr acīs vēl laistījās žilbinoši sarkanās gaismas priekškars.
Es nenokritu zemē, jo man izdevās izlīdzināt skafandru un atkal pacelties gaisā, taču man vairs sekoja tikai divi ķermeņi – divi bija nogāzušies un droši vien smagi sasitušies. Pāri mūsu galvām, pie maksimālas jaudas spalgi kaukdama, aizbrāzās «Jota». Es apgriezos tai pakaļ un izšāvu, taču bez sekām.
Es zināju, ka «Jotā» vairs nevar būt Kensija, ja vien Františeks teicis taisnību, un arī pats Františeks diez vai atrodas vairs blakus Donfiļjo.
Trīs skafandri uzdeva ātrumu. «Jota» lidoja māju virzienā. Tā brāzās tik ātri, ka mēs drīz vien atkal ļoti atpalikām. Mēs bijām jau visai tālu no tās, kad ieraudzījām, kā smalks, bet apžilbinoši spožs stars nostiepjas no «Jotas» uz leju; tur, mūsu māju rajonā uzšāvās pret debesīm milzīgs uguns stabs un, tūlīt saplacis, atstāja savā vietā liesmojošu virpuli, kurā līdz spīdēšanai pārkarsēto gāzu liesmas ietina smilšu un putekļu mākonis, kāpēc mājas izskatījās tumšas un sarkanīgi neskaidras. Kaut gan apdulluši no briesmīgā skaņas spēriena un no gaisa viļņa grūdiena, mēs tomēr nenovēlāmies zemē neviens un, pacēlušies augšup, pārlidojām mākoni ar ātri dziestošajām liesmām vidū.
Šoreiz arī «Jota» nebija atradusies augstu un bija šāvusi tieši lejup, kas vēl vairāk tuvināja tai sprādziena vietu, tāpēc lidaparāts tik tikko noturējās gaisā, un Donfiļjo tikai virs pašām koku galotnēm izdevās izlīdzināt krītošo mašīnu.
– Osvaldo, Osvaldo, – no grāviena aizkritušajās ausīs jau labu brīdi vāji skanēja Harveja balss. Es atsaucos.
– Osvaldo, – Harvejs pārraidīja no mājām, – neatlaidies, viņam tūlīt izbeigsies degviela! Pēc maniem aprēķiniem jau vajadzēja nogāzties. Neatlaidies ne par ko! Viņš tūlīt kritīs. Brīnos, kā viņš vēl turas. Es izrēķināju visu, ko viņš ir braucis. Turies! Degvielas viņam pietiks vēl dažiem kilometriem, lielākais! Turies par katru cenu!
Pēc sprādziena mēs bijām ievērojami tuvojušies «Jotai», bet tagad tās dzinējs atkal ātri vien parādīja savu pārākumu. Mūsu dzinēji no pārlieku lielās slodzes jau bija tiktāl sakarsuši, ka sāka sildīt mūsu muguras. Bet arī «Jotas» spēki izsīka, tās jauda kritās. Pa to laiku jau bija kļuvis gandrīz gaišs. Mēs ar acīm sekojām tālajai uguntiņai – reaktīvā dzinēja liesmai, kas kļuva arvien vājāka un nenovēršami slīga uz leju. Drīz tā sāka pavisam nodzist un tikai reizēm uz īsu brīdi vēl uzliesmoja. Tagad mēs atkal sākām tai tuvoties. Tad tālā liesmiņa pazuda pavisam. Mēs izretojāmies ķēdē, lai nepalaistu garām «Jotas» nosēšanās vietu.
Diena ausa ātri, un, kad mēs ieraudzījām zālē nekustīgo «Jotas» ķermeni, bija jau pavisam gaišs. Mēs nolaidāmies. «Jota» bija pamesta un līdz ar to briesmīgais antivielas lielgabals. Bet ko darīt tālāk, mēs nezinājām. Donfiļjo bija aizbēdzis, bet pēdas atrast mēs nevarējām. Bija jālido vienam pēc Cebera vai pēc ķīmiskā smaržu aparāta. Beharvejs tūlīt gribēja doties atpakaļ, bet es iepriekš sazinājos ar Harveju. Tā izrādījās izdevīgāk, jo abi sprādzienā nogāztie skafandri bija jau atgriezušies mājās. Cosvaldo un Ceharvejs tajos bija diezgan stipri sasitušies, taču nekas nebija lauzts, jo viņu kaulus bija sargājušas skafandra bruņas. Tomēr viņus nomainīja Bosvaldo un Dosvaldo, kuri tūlīt pat, paņēmuši lielā grozā Ceberu, izlidoja pie mums. Suns tomēr ir izdevīgāks pēdu dzinējs nekā aparāts, sprieda abi Osvaldo. Cebers gan sākumā bija protestējis pret šādu piespiedu lidojumu, taču, kad Bosvaldo noņēma skafandra ķiveri un Cebers viņu pazina, suns samierinājās. Dosvaldo pie reizes paņēma arī kannu ar rezerves degvielu, lai varētu atvest «Jotu» mājās.
Pēc viņu ierašanās mēs sākām dzīt Donfiļjo pēdas. Gājām uz priekšu ļoti ātri, jo Cebers skrēja pa zemi, bet mēs lidojām tādā augstumā, ka saliektie ceļgali metās pie krūmu galiem. Pēc minūtēm desmit Cebers sāka nikni riet un metās strauji uz priekšu, pēc kā mēs sapratām, ka Donfiļjo atrodas krūmu biezoknī mums nedaudz priekšā. Mēs ātri aplencām krūmu puduri.
– Padodies, nelieti! – Beharvejs, noņēmis ķiveri, sauca.
Nekādas atbildes.
– Nāc laukā, mēs šausim ar starojumu! – Harvejs vēlreiz uzsauca un pārlaida garu automāta kārtu pa krūmu puduri.
Atskanēja brikšķi, zari pašķīrās, un malā ar automātu rokās parādījās Donfiļjo. Viņš gāja stīviem soļiem, tālumā vērstu skatienu. Varēja redzēt, ka nāve jau valda viņā. Viņš necerēja vairs dzīvot, un nāca laukā.
– Nomet ieroci! – Beharvejs uzsauca.
