No Donfiļjo automāta stobra izšāvās liesma, klādama uz mums svina un tērauda kārtu. Smalki, spēcīgi sitieni pārskrēja pār manu vēderu, ieliekdami un vietām ieplēsdami skafandru. Tūlīt ieklabējās otrs automāts, un Donfiļjo, nedaudz sarāvies, lēnām nokrita uz muguras. Mēs metāmies pie viņa. Viņš bija miris. Mēs klusēdami skatījāmies uz cilvēku, kurš bija gribējis nonāvēt mūs visus trīsdesmit. Arī tādus mums bija devusi jūra.
Aprakām viņu turpat, daudz nedomādami; paņēmuši nomesto automātu un tās dažas mantas, kas bija viņam klāt, atgriezāmies pie «Jotas». Iepildījām tās tvertnē degvielu un aizlidojām mājup. Sazvērestība bija galīgi likvidēta. Skatoties uz saliektajiem un ieplīsušajiem skafandriem, mēs nodrebot iedomājāmies, kas būtu noticis, ja Donfiļjo šautu nedaudz augstāk. Beharvejam bija noņemta ķivere.
Atgriezušies mājās, mēs tur jau atradām priekšā Františeku, kurš, mūsējo ielenkts, kaut ko stāstīja. Netālu no mājas, mūsu apstrādātajā laukā es ieraudzīju milzīgu krateri, no kura uz visām pusēm lielā rādiusā viss bija nobērts ar biezu smilšu kārtu. Šķūnītim, kas atradās sētai tajā pusē, kurā bija noticis sprādziens, jumts bija norauts un nosviests pagalma vidū, bet viena siena apgāzta. Vairāk postījumu nebija, ja neskaita izdauzītos logus, saplēstos traukus (pašu gatavotus un tāpēc triecienneizturīgus) un smiltis, kurās atkal bija ieputināta visa sēta.
Donfiļjo bija gribējis ar antivielas lielgabalu uzspridzināt visu mūsu sētu, bet, par laimi, nebija īsti trāpījis. Pa to laiku atgriezās Silvio, Augustino un Harvejs, kuri bija kājām aizgājuši līdz raķetei. Viņi sev līdz atveda nolaupīto Kensiju. Viņu atnestās ziņas bija ļoti sliktas. Divi antivielas lielgabala šāvieni, ko mēs bijām dzirdējuši, vēl lidojot pēc Františeka izsaukuma uz raķeti, nebija palikuši bez sekām. Donfiļjo bija šāvis uz raķeti. Pirmoreiz nebija trāpījis, par ko liecināja nedaudz sāņus smiltīs izrautā bedre, bet otrreiz… Antidaļiņu strūkla ietriecās raķetes korpusā, acumirklī anihilējās, izdalot kolosālu enerģiju, – un no mūsu raķetes palika pāri tikai atsevišķi, gar visu piekrasti izmētāti lūžņu gabali. Leonu viņi nebija atraduši.
Visi pievērsāmies Františekam, kurš bija atnācis atpakaļ pie mums pats, brīvprātīgi.
– Stāsti, ko zini! – Harvejs pavēlēja. – No paša sākuma.
Františeks pamāja ar galvu un sāka:
– Mēs slapstījāmies pa visu planētu. Donfiļjo visu laiku uzmanīja jūs. Es noskaņoju «Jotas» uztvērēju uz jūsu viļņiem, un mēs uztvērām jūsu sarunas ar raķetes remontētājiem. Pēc tām mēs zinājām visu, kas notiek raķetē, – cik tālu tās remonts, kā to apsargā. Pagājušo un aizpagājušo nakti Donfiļjo ar «Jotu» kaut kur uz dažām stundām aizlidoja, kur, nezinu. Vakar viņš pateica, ka rīt, tas ir šodien, jūs lidojat projām, un tāpēc mums jāuzbrūk. Līdzko iestājās tumsa, mēs pielidojām raķetei cik vien iespējams tuvu tā, lai nedzirdētu mūsu motora troksni. Tad Donfiļjo izkāpa, bet man pavēlēja palikt pie «Jotas». Pēc piecpadsmit minūtēm viņš atgriezās, turot rokās automātu.
– Kā viņš iekļuva raķetē? – es iesaucos. – Leons taču bija ieslēdzies, un Donfiļjo neatvērtu, bet tikai paziņotu mums.
– Nezinu, – Františeks atbildēja. Viņš izskatījās ļoti sagrauzts un noguris.
– Man, šķiet, ir atrisinājums, – Beharvejs teica. Viņš turēja rokā nelielu kastīti, ko bija izņēmis no nošautā Donfiļjo kabatas. Šī mantiņa bija atradusies «Jotā», kad Donfiļjo to nolaupīja. Beharvejs nospieda kādu podziņu un atskanēja klusa sīkšana, tad skaļi un skaidri ierunājās Harveja balss:
– Tas esmu es. Aizmirsu savus cimdus.
– Tfu, velns! – Ceharvejs nolādējās. – Es aizvakar vakarā patiešām aizmirsu savus cimdus raķetē, vēlāk atgriezos un paņēmu.
– Tieši tā tu teici, kad piedauzīji pie raķetes durvīm, un es tev atvēru, – piebilda Dosvaldo.
– Ne par velti Donfiļjo divas naktis pavadīja pie raķetes, – noteica Augustino.
Beharvejs pa to laiku atkal kaut ko pārslēdza magnetofonā.
– Pie manis viss kārtībā, – teica Leona balss. Mēs saskatījāmies, pārsteigti par Donfiļjo nelietību.
– Labi, stāsti, kas notika tālāk, – Harvejs teica Františekam.
