– Tad mēs no jūras puses pielidojām mājai, cik vien iespējams tuvu, un pa smiltīm pievilkām «Jotu» pie pašiem logiem. Tas nenācās pārāk grūti. Tad Donfiļjo izsita logu, ielēca pirmais iekšā, es tūlīt aiz viņa; par abiem mēs ātri satinām Kensiju iepriekš sagatavotajā tīklā; Donfiļjo atkal pirmais izlēca laukā un sāka šaut ar automātu, kamēr es aiznesu Kensiju uz «Jotu». Pēc tam mēs aizlidojām. Donfiļjo lika ar līkumu, jūs mānot, lidot uz raķeti, bet pats aizbāza Kensijai muti un kārtīgāk sasēja viņu. Tad mēs ienesām Kensiju raķetē, kuras durvis bija tikai pievērtas. Atstājuši Kensiju vienā istabiņā, paši devāmies uz citām. «Jotu», kurai jau sāka izbeigties degviela, Donfiļjo pameta ārpusē, nedomādams vairs to lietot. Viņš pavēlēja man pacelties, bet pats iegāja jūsu sardzes istabiņā, kur, cik es dzirdēju pēc kāda laiciņa, sarunājās ar jums. Es par to pabrīnījos un nodomāju, ka viņš spēlējas ar jums, domādams tūlīt pacelties. Nestrādāja neviens mēraparāts, kas darbojās ar strāvu, un es sapratu, ka akumulatori atvienoti. Pateicu to Donfiļjo, domāju, ka viņš izbīsies, jo bija izsaucis jūs, bet viņš tikai nikni pavēlēja man visu taisīt ātrāk gatavu. Tad es sapratu, ka viņš nav darījis jums zināmu, ka atrodamies raķetē, bet nesapratu, ko tad tādā gadījumā viņš ar jums runāja. Devos uz akumulatortuneli. Tur bija gaišs, tāpat kā visā raķetē, jo mazie instalācijas akumulatori strādāja. Tur es pēkšņi ieraudzīju Leonu. Viņam pakrūtē bija iedurts un atstāts Donfiļjo nazis…
Františeks apklusa, brīdi klusēja, tad atkal turpināja:
– Kā ieraudzīju Leona pēdējās mokās savilkto seju, tā man acīs viss sagriezās un sanāca briesmīgs naids uz Donfiļjo. Viņš bija atkal vienu cilvēku nogalinājis un iegrūdis šajā tunelī. Manī uzreiz pēkšņi sakāpa visa neapmierinātība ar viņu, kurš bija spiedis mani tik daudzas reizes uz visādām nelietībām, un es pēkšņi vairs negribēju viņam kalpot. Paķēru kaut kādu dzelzs stieni, kas te mētājās, un tā vietā, lai pievienotu akumulatorus tīklam, uzsviedu stieni uz spailēm. Stienis tūlīt pielipa un nokaita sarkans. Tagad ar raķeti vairs vispār nevarēja pacelties. Kad izgāju laukā, nezināju vēl, ko darīt tālāk. Es gribēju, lai Donfiļjo mani nogalina. Bet viņš jau stāvēja vadītāja kabīnes lūkā un jautāja, vai kārtībā. «Kārtībā», es atteicu, un viņš aizvēra lūku aiz sevis. Es iegāju pie Kensijas, atraisīju viņu, pavēlēju klusēt un izlaidu viņu laukā no raķetes. Piekodināju ātri skriet cik vien iespējams tālāk prom, lai Donfiļjo viņu vairs nenoķertu. Viņa aizbēga. Es dzirdēju, kā Donfiļjo pūlas pacelties. Iegāju sardzes istabā un sāku izsaukt māju. To jūs zināt. Tad izgāju atkal laukā un tūlīt sagrūdos ar Donfiļjo. Viņš man nikni uzkliedza, kāpēc nevarot startēt. Es atteicu, ka tūlīt paskatīšos, tikai jāaiztaisa ārējā lūka, ko Kensija bija atstājusi vaļā. Pirms viņš paspēja mani aizturēt, es piegāju pie lūkas un izlēcu laukā. Neskatoties uz lielo augstumu, smiltīs nesasitos un tūlīt metos skriet projām. Donfiļjo, stāvēdams augšā, apgaismotajā durvju ovālā, šāva uz mani, bet tumsā mani neredzēja un nevarēja trāpīt. Tad viņš aizcirta lūku un laikam vēlreiz mēģināja iedarbināt dzinēju.
– Un ko tu darīji pa to laiku, muļķi? – iesaucās Harvejs.
– Skrēju uz mežu…
– Ū-ū, nolādētais kretīns! – Harvejs nolamājās. – Tev vajadzēja pievākt «Jotu», tad viņš nevarētu uzspridzināt raķeti un vispār būtu slazdos! Eh, stulbenis!
Františeks sarāvās, sadrūma vēl vairāk un klusēja.
– Sodiet kā gribat, – viņš pēc laiciņa teica, – bet to es neiedomājos. Es vispār nebiju spējīgs domāt…
– Nolādēts! Nu labi, un tālāk?
– Tālāk nekā nav. Viņš redzēja, ka pacelties nav iespējams, izlēca laukā, paķēra «Jotu», dusmās uzspridzināja raķeti, gribēja uzspridzināt sētu un būtu aizbēdzis, ja neizbeigtos degviela, – es ātri nobeidzu.
– Eh, nolādēts, nolādēts! – Harvejs nevarēja vien beigt sūkstīties par Františeka liktenīgo neattapību. – Raķeti iznīcināja, mūs visus pakļāva nāves briesmām. Tīrā laime, ka nelietis vairāk nevienu nenogalināja.
– Nabaga Leons, pat apbedīt mēs viņu vairs nevaram, – noteica Aminta.
Tās pašas dienas vakarā mēs sarīkojām Františekam tiesu, kurā piedalījās visi mūsu kolonijas iedzīvotāji. Františeks nebija galvenais noziedznieks, bet ar viņa piedalīšanos bija nogalināts Leons, smagi ievainots Harvejs un vieglāk Aharvejs, mēs visi pakļauti dzīvības briesmām un mums uz mūžīgiem laikiem liegta iespēja pacelties no Buenosa, kā arī nodarīti smagi materiāli zaudējumi visai kolonijai. Tāda bija pret Františeku vērstā apsūdzība, kuras abi galvenie vaininieki jau bija saņēmuši augstāko soda mēru. Františeka pusē bija tas arguments, ka viņš bija brīvprātīgi pārnācis mūsu pusē un ka tikai viņa dēļ noziedzniekam nebija izdevies aizbēgt, nolaupot mums raķeti un Kensijai godu un varbūt arī dzīvību.
