Mēs visi, protams, būtu par Františeka apžēlošanu, bet to neļāva viens smags arguments, proti – Františekam jau vienreiz, pēc «augšāmcelšanās» bija dota iespēja laboties. Viņš to nebija izmantojis. Vai tagad arī no šī nepastāvīgā cilvēka nevarēja sagaidīt nodevību? Mums tas bija jāizdibina, jo mēs varējām viņu tikai vai nu nogalināt, vai arī amnestēt, trešās iespējas nebija. Turēt viņu ieslodzījumā mēs nevarējām, cietumu te netaisījāmies atvērt.
Es kā ekspedīcijas un kolonijas vadītājs un arī kā biologs-ārsts-psihologs, vadīju šo rūpīgo lietas izskatīšanu.
– Donfiļjo un Františeks ir radīti pēc tavām atmiņām, Onarios, tāpēc šoreiz ir ļoti svarīgi, ko tu par viņiem domā, – es teicu.
Mūsu atmiņas taču nedeva objektīvu cilvēka kopiju, bet gan projicēja cilvēkā to, ko mēs par viņu domājam. Šīs domas varētu būt mums par kādu cilvēku, ko mēs visi pazinām, visai dažādas, taču pēc tām radītie cilvēki nebija dažādi, piemēram, nebija tā, ka viena Aminta būtu radīta pēc manām domām par viņu, otra – pēc Harveja atmiņām. Visas Amintas bija vienādas, jo radītājs tajās bija izmantojis visas ziņas, ko sniedza gan manas, gan Harveja, gan Leona un Onariosa smadzenes.
– Vai Donfiļjo varētu pāraudzināt? – es jautāju Onariosam.
– Nē, viņš bija nelabojams nelietis, – Onarioss, nedaudz padomājis, atbildēja.
– Nu lūk, – es teicu, – tā tas ir pēc tavām domām. Īstais Donfiļjo varbūt būtu pāraudzināms, spētu laboties. Bet tavās domās viņš kļuva par tādu nelieti, ko spēj labot tikai nāve, tāpēc, ka tev skatu aizmigloja naids, ko viņš bija tevī radījis ar savu rīcību, atņemot tev visdārgāko.
– Viņš mani neprātīgi ienīda, – atbildēja Onarioss, – viņš toreiz raķetē, mirkli, pirms es viņu nošāvu, aiz naida būtu gatavs mesties man pie rīkles un ar zobiem pārkost to. To rādīja viņa izskats.
– Nu redzi, tā tu domāji par viņu. Un tāpēc viņš arī tāds radās šeit, uz Buenosa. Neapslāpējamais naids uz tevi bija viņam jau iedzimts no šīs otrās dzimšanas. Viņš vairs nebija spējīgs laboties, viņš varēja tikai vai nu pārkost tev rīkli, kā tu pats izteicies, vai arī pats mirt. Pēc otrās dzimšanas viņi abi jau bija lemti nelietībām. Bet mēs to neņēmām vērā.
– Mums vajadzēja viņus nosist kā to čūsku, kas mani sakoda, – teica Harvejs nikni, – tad Leons būtu dzīvs un mums būtu raķete.
– Bet, no otras puses, viņi, tie viņi, kas bija te pie mums uz Buenosa, tie vēl neko ļaunu nebija nodarījuši, – iebilda Aminta.
– Tā čūska arī nebija vēl nevienu sakodusi, – atteica Harvejs.
– Kāda, – es turpināju, – Onarios, pēc tavām domām būtu vecā Donfiļjo attieksme pret mums visiem pārējiem?
– Tas bija tāds nelietis, kas būtu ar mieru nogalināt jebkuru, kas viņam kaut niecīgā mērā traucētu viņa nelietīgo mērķu piepildīšanā.
– Mēs bijām ar Onariosu, un tā pietika, lai viņi nāvīgi ienīstu mūs visus.
– Šausmīgi, – Kensija nodrebinājās. – Kādi dēmoni!
– Jā, – es teicu, – tie bija īsti dēmoni, par kādiem vienkāršu ļaunu cilvēku bija padarījušas Onariosa domas.
– Bet es jau neesmu vainīgs, – norūca nerunīgais Onarioss.
– Es arī nesaku, ka tu būtu vainīgs; es nevienu nevainoju. Mums tagad tikai jānoskaidro, ko tavas domas ir izdarījušas ar Františeku. Vai viņš bija briesmonis?
– Kas par muļķībām, – Onarioss atteica un brīdi klusēja, cenzdamies pats sev noskaidrot savu attieksmi.
– Godīgi sakot, – viņš turpināja, – es vēlāk ļoti nožēloju, ka biju nogalinājis Františeku. Pareizāk sakot, es viņu nogalināju nejauši, gribēdams tikai apdullināt, lai viņš netraucētu man cīņā ar Donfiļjo, taču uztraukumā biju iesitis pārāk stipri. – Onarioss bija ļoti sadrūmis un runāja pavisam negribīgi, tikai vajadzības spiests. Citos apstākļos viņš to nekad nestāstītu. – Františeks nebija nekāds briesmonis, Donfiļjo bija viņu tikai apmuļķojis un ar varu un draudiem piespiedis. Františeks taču netika nekādu noziegumu izdarījis, viņš tikai klausīja noziedzniekam. Ja viņš toreiz būtu bijis pasargāts no Donfiļjo briesmīgās ietekmes, nekas tamlīdzīgs ar viņu nebūtu noticis. Viņa vaina ir tikai pakļāvīgais un gļēvais raksturs.
– Tātad tagad, izrāvies no Donfiļjo ietekmes un atrazdamies mūsu ietekmē, viņš var pilnīgi laboties? – es jautāju.
– Es domāju gan. Viņš nav briesmonis. Viss, ko viņš darīja, taču patiesībā bija viņam pretīgi un notika pret viņa gribu. Viņš tikai nespēja neklausīt Donfiļjo.
– Mums vajadzēja izolēt Františeku no abiem Donfiļjo pēc otrās dzimšanas, – teica Aminta. – Mēs paši esam ļoti līdzvainīgi, ka Františeks piedalījās Donfiļjo sazvērestībā.
– Un, reiz tomēr saņēmies un izrāvies no nelieša klausības, viņš bija tā izsists no sliedēm, ka pat nespēja sakarīgi domāt un paņemt «Jotu», – noteica Harvejs, būdams vēl arvien neapmierināts, ka viņa milzīgais darbs, remontējot raķeti, izkūpējis kā nebijis.
– Tam varēja būt arī citi iemesli, – es teicu. – Izdarījis šo liktenīgo soli, sacēlies pret Donfiļjo, viņš tomēr nesāka ar to cīnīties, bet gan sākumā gribēja, lai viņu nogalina, bet vēlāk vienkārši aizbēga. Tur visur vainīgs viņa gļēvais raksturs. Bet tagad nopratināsim pašu vainīgo. Atvediet viņu!
